Interview - Intervija Zane Rekšņa 16.01.2025..m4a

Intervija Zane Rekšņa 16.01.2025..m4a

Varbūt tu varētu mazliet pastāstīt par sevi, kāda ir tev tāda tipiska varbūt diena, nedēļa, nu, apmēram tā, mazliet pastāsti par sevi.Mhm. Okei. Tas, kā man ir šobrīd, nav bijis tas, kā man ir vienmēr. Nu, šobrīd ir tā, ka es divas dienas nedēļā strādāju skolā, es mācu bērniem fiziku skolā. Un tas bija ļoti apzināts lēmums, jo es agrāk strādāju skolā pilnu slodzi, pat vairāk kā pilnu slodzi, un es biju baigi pārstrādājos. Un tad es aizgāju uz IT uz diviem gadiem un sapratu, ka vismaz tas formāts, kā es tur tajā brīdī strādāju, kas bija attālināti un pilnu slodzi, man neder, nu, man nepatika.Un tad es aizgāju projām, un atnāca piedāvājums strādāt vienkārši uz mazu slodzīti skolā, man bija tāds, jā, šito es gribu, davai, forši. Un tad pārējā laikā esmu pašnodarbinātais. Lietas, ar ko es nodarbojos, ir, nu, es mācu privātstundas, reizēm kādam izpildu kādu studiju darbu. Un tad vēl arī laboju lietas par maksu. Jā, tas laikam sanāk, tie ir tādi divi galvenie virzieni.Ā, nu, jā, sanāk, ka man ir arī vēl bišķiņ tā kā haltūriņa tajā IT virzienā, ko es iepriekš darīju, bet, nu, tas ir tā, ka es skaitu stundas un ceturksnī tās ir kādas 20, nu, tā kā diezgan maz. Jā, tā kā tātad pilna laika darbs divas dienas un pārējā laikā man ir... Ā, un vēl es šobrīd attīstu savas šūšanas prasmes, es eju Burdas šūšanas skolā. Sanāk, ka tagad ir pagājuši jau...

četri mēneši, kopā tas kurss ir piecus mēnešus, un tad sanāk, ka februāra vidū viņš apmēram beigsies. Tad es būšu izgājusi pirmo līmeni.Tas man aizņem diezgan daudz laika, tās ir astoņas stundas nedēļā, tās nodarbības. Divas reizes pa četrām stundām, tāds pietiekami intensīvs.Bet tad tu teiktu, ka tas ir bijis tāds apzināts lēmums iet prom no tāda pilna laika vienā vietā, bet tā kā dažādos dažādot to savu dzīvi, nodarbošanos?Jā, jo es to redzu tādā veidā, ka... Tas arī kaut kādā ziņā ir saistīts ar tādu radošumu, ka, manuprāt, nav tā, ka dzīve kļūst labāka, jo ir vairāk naudas, un ka tā ir pilnīgi taisna. Man liekas, ka ir kaut kāds naudas daudzums, kas ir vajadzīgs, lai dzīve būtu laba, bet tajā pašā laikā, ja ir daudz naudas un maz laika, tad, nu, ir, nezinu, piemēram, grūti aiziet pie ārsta, grūti aiziet pie friziera, un nevar nekādus risinājumus izdarīt radošā veidā. Nu, piemēram, mēs, teiksim, tagad mājās taisām remontu.Un, piemēram, ja man ir laiks, es varu aizbraukt uz kaut kādām lietoto mantu bodēm, un šādā veidā, pirmkārt, man ir interesantāk, nu, jo tas man liekas arī radošāk un foršāk, otrkārt, tas ir arī lētāk, un es no tā gūstu vairāk prieka nekā no tā, ka es, teiksim, strādātu pilnu slodzi, pelnītu lielāku naudu un nevarētu saprast, kā lai saliek to savu dzīvi kopā. Tā kā es par to tā domāju, un es ļoti ceru, ka man izdosies noturēties šajā... Nu, varbūt nākamgad es strādāšu trīs dienas, bet es ļoti ceru, ka es netikšu atpakaļ uz piecām darba dienām.Bet tad cik apmēram jau tu šādi...?Tas ir kopš septembra.Ā, okei. Un ar to lietu labošanu...

Vai tu vari pastāstīt mazliet par to?Oi, tas ir ļoti sen. Nē, nu, tā aktīvi es pati laboju lietas kopš es sāku studēt. Tad, kad es gāju vidusskolā, es tā... Nē, man liekas, tur bija kaut kāda viena reize, kad es gāju vidusskolā. Man bija mīļa soma, uz kuras bija kaut kādi pleķīši. Un es tur pa virsu uzšuvu krāsainas pogas, un man likās, vau, es esmu tāds malacis. Nu, jā, bet vispār jau man, nu, es teiktu, ka tas ir ģimenē – man mamma vienmēr ir šuvusi, adījusi, darījusi visas lietas. Un kaut kāda tāda ar rokām darbošanās vienmēr ir bijusi, nu, tāda normāla. Un es vienkārši pati to sāku darīt. Nē, nu, es atceros, ka ir bijuši arī kaut kādi gadījumi tur devītajā klasē uzšuvu mājturības olimpiādei kleitu, ko ļoti labi sanāca, māsa pēc tam uzvilka uz augstskolas izlaidumu. Mamma tur palīdzēja, protams. Jā. Nu, kaut kādi tādi daži izrāvieni, bet tā regulāri, nu, tā... Tas, ka man tā ir kaut kāda veida meditācija, tas ir sācies pieaugušo vecumā, nu, pēc studijām, sākot strādāt.Un vai tu vari pastāstīt mazliet par kaut kādu savu, teiksim, saistību ar Brīvbodi un cik bieži tev sanāk būt, un kopš kura laika?Jā, sākumā es par Brīvbodi uzzināju caur Repair Cafe. Tātad sākumā Repair Cafe un Brīvbode notika atsevišķi. Repair Cafe bija Kaņepes Kultūras centrā. Tad uznāca Covid, uz kādu brīdi nekas nenotika, un tad pēc tam, pēc Covid, Repair Cafe ar Brīvbodi nolēma, ka būs vienā vietā. Kas ir ļoti loģisks lēmums, manuprāt. Jo, nu, arī reizēm Brīvbodē ir lietas, kuras vajag mazliet pielabot, vai reizēm Repair Cafe atnes lietas, kurām trūkst materiālu, tad aiziet uz Brīvbodi un paņemt. Nu, jā, nu, tā es tur esmu vismaz reizi mēnesī, reizēm biežāk.

Un šogad man ir apņemšanās neņemt vairs no Brīvbodas, jo man jau bišķi par daudz viņas ir. Bet kopumā es viņu izmantoju arī kā vietu, no kurienes sevi apģērbt. Man ir pietiekami daudz apģērbu no turienes un arī apavi – šie zābaki, man viņi patīk.Okei, vau, jā.Un es arī nu, teiksim tā, tā kā es māku labot lietas un man vispār ir tas lietu labošanas mindsets, ja man patīk kaut kāda lieta, teiksim, ja man patīk viņas materiāls, ja man patīk viņas ideja, nu, teiksim, šitos zābaciņus arī vajadzēja aiznest pie kurpnieka, pirms es varēju sākt viņus vilkt. Bet man viņi ļoti patīk, un man tas likās, okei, ko darīt.Un vai tev sanāk tad arī iegriezties arī ārpus Repair Cafe, vai tu vienkārši tā apvieno?Es lielākoties apvienoju, bet ir bijušas arī kaut kādas reizes, kad ārpus. Nu, kad, piemēram, es gribu kaut kādu ziedojumu aizvest, vai arī, ka man kaut ko pašai vajag atrast, nu, un tad, teiksim, es eju kaut kādu apli tur Brīvbode, Otrā elpa, Humana vai vēl kaut kas. Visbiežāk kopā ar Repair Cafe, jā.Un, ā, un mani interesēja, teiksim, kopš tās... Nu, es nezinu, vai tu kaut kā novēro, teiksim, Repair Cafe apmeklētāju skaita kaut kādas izmaiņas kopš saslēgšanās ar Brīvbodi?Nē. Tas skaits ir ļoti variējošs pa mēnešiem. Un man liekas, ka tas ir vienkārši, kā sakrīt, cik daudz cilvēki ierauga reklāmu. Un tad reizēm arī ir tā, ka uz Brīvbodi atnāk, nu, vienkārši pazīstami cilvēki, jo viņi zina, ka tur būšu... Nu, draugi principā. Viņiem tur vajag salabot bikses, ai, es atnākšu uz Brīvbodi, pie reizes apskatīšos, kā jums tur iet. Es arī kaut kad esmu ņēmusi līdzi savu mammu kā labotāju, un mēs smējāmies, ka viņa tajās reizēs ir bijusi MVP, tā kā

Tā kā most valuable player, ka viņa tā kā riktīgi ātri močīja un labi. Jā, bet tas skaits, viņš ir tāds nenoteikts.Un vai mammai arī patīk tā ideja?Jā, jā, jā, viņai jau pilnīgi noteikti, jā.Un vai tu atceries varbūt pirmo apmeklējumu un pirmo iespaidu, un, jā, un pēc iespējas detalizētāk.Pati pirmā reize? Bāc, es neatceros. Bet man liekas, ka man tā sajūta ienākot, bija tāda, vau! Šis ir lieliski! Jā, man ļoti patika. Es biju pārsteigta vispār par tādu tā kā ideju, ka šitā var izdarīt. Un mani visu laiku interesēja, a kā tad jūs dzīvojat? Nu, kā jūs dzīvojat? Cik jūs pelnāt? Kā šis strādā? Un, nu, es joprojām līdz galam nesaprotu. (smejas) Bet man tas arī liekas riktīgi, nu, tā kā stilīgi, ka var veltīt kaut kādu daļu sava laika tādai došanai sabiedrībai atpakaļ projektam. Jo man arī tas ir ļoti svarīgi, un tajā brīdī, kad es aizgāju no IT, es sapratu, ka man vajag kaut kādu darbu... Neskatoties uz to, ka tas darbs, ko es strādāju, viņš bija, nu, IT, viņš bija saistīts ar piekļūstamību, kas ir ar mājaslapu taisīšanu tā, lai viņu varētu lietot arī cilvēki, kuriem, nu, piemēram, ir traucēta redze vai dzirde, vai kaut kas, nu, vai kāda cita maņa. Tas it kā ir tāds labs mērķis, bet man ar to nepietika. Un tad es kādu brīdi tā intensīvi meklēju, kas tad ir tas, ko es varētu iesākt, lai man ir sajūta, ka šim ir jēga. Un šobrīd es strādāju skolā, un man tas darbs rada šo sajūtu. Bet, ja es, piemēram, nestrādātu skolā, iespējams, strādātu darbu, kas, teiksim, nes tikai naudu, nevis arī jēgu, tad es arī daudz nopietnāk apsvērtu regulāru brīvprātīgošanu.Tieši Brīvbodē vai tā kā citās vienkārši organizācijās?Nu, piemēram, Brīvbodē vai, nu, jebkur citur, kas man šķiet jēgpilni. Pieņemsim, Dzīvnieku brīvība, teiksim, tā varētu būt.

Es neesmu nekad domājusi par krišnām, ka es tur varētu brīvprātīgot, bet, nu, arī tāda veida vieta.Un, vēlreiz atgriežoties pie pirmā vai sākotnējiem apmeklējumiem... Kā tu saprati, kā viss darbojas? Vai viss tā kā uzreiz bija skaidrs vai tur bija varbūt kādas neskaidrības vai mazliet tāds tā kā apmulsus?Jā, man sākumā nebija skaidrs, vai ir jāmaina viena lieta pret vienu lietu. Nu, nevis tu nāc un ņem, ko tev vajag, cik tev vajag, bet, nu, kaut kādai simetrijai tur ir tomēr jābūt. Nu, ka Brīvbodi nedrīkst izmantot tikai kā lietu atstāšanas vietu un... Man gan liekas, ja cilvēkam vajag, var arī viņu izmantot tikai kā vietu, no kurienes nākt ņemt. Nu, es neesmu īsti līdz galam pārliecināta, vai tas ir tāds stingrs noteikums. Jā, bet sākumā man likās, ka, ja es paņemu vienu lietu, tad ir pretī jāatstāj viena lieta.Bet tu domā noteikumus no Brīvbodas puses vai tāds morāls drīzāk?Labs jautājums. Nu, es domāju, no Brīvbodas puses. Nu, par morāli katrs pats atbild.Nu, jā, ir jau arī laikam dažādās vietās dažādi tie noteikumi. Bet varbūt vēl kaut kas?Nē, pārējais viss man bija skaidrs, nu, tā kā šis ir kā lietotu apģērbu, lietotu lietu veikals, tikai mēs apmaināmies ar lietām, nevis ar naudu. Tāds koncepts ir ļoti skaidrs.Bet kā tev kopumā šķiet, vai Brīvbodē ir kaut kāda tāda cilvēku uzvedība, tas, kā lietas notiek, kaut kādā veidā vēl atšķiras...

nu, teiksim, no parasta veikala?O, jā. Jā, tā pilnīgi noteikti ir kopiena. Tā kā es tur esmu lielākoties reizi mēnesī, tad gan jau, ka es nenovēroju to pilno spektru, bet katru vai vismaz katru otro reizi tur nāk vieni un tie paši cilvēki, un var redzēt, ka viņi arī socializējas, apmeklējot Brīvbodi. Viņi runājās un viņi jau ir pazīstami. Un Jā, tas tiešām rada ne tikai iespēju iegūt lietas, bet arī iespēju iegūt sabiedrību.Vai tu arī to sev tā izjūti varbūt vai?Jā. (domā) Nu, jā, nu, tad, kad es aizeju uz Brīvbodi, tad es arī vienmēr parunājos ar Alisi un parunājos ar citiem brīvprātīgajiem vairāk nekā es to darītu veikalā, un man liekas, ka tā ir daļa no tās pieredzes, un tas ir būtiski. Jā, man liekas, ka tas saliek kopā divas tādas lietas, kas bišķiņ šobrīd varbūt, ka trūkst tādā, nu, kārtīgā kapitālisma laikmetā, ka tās lietas nāk tik daudz un tik ātri, un ka tāda patēriņa kultūra pie reizes piešķir arī kaut kādu tādu tā kā patēriņa kultūru attiecībām, un ka Brīvbode palēnina to tempu gan lietām, gan cilvēkiem. Gan attiecībām ar lietām, gan attiecībām ar cilvēkiem, jā. Un man liekas, ka daudziem cilvēkiem tā pietrūkst.Es tagad gribu jautāt arī tā konkrētāk varbūt par tām reizēm, kad tu pati nāc, kad tu pati apmeklē, protams, ka tas ir mazliet varbūt kaut kā tā specifiski arī tāpēc, ka tu esi iesaistīta tādā veidā, bet, nu, piemēram, tad, kad tu iekāp apmeklētāja kurpēs vairāk...

Pastāsti varbūt, ko tu dari, kad tu atnāc? Vai ir kāda noteikta pieeja, kā tur skatīties, kā pārvietoties, kā meklēt?Nu, es rīkojos tāpat kā es rīkojos citos veikalos. Man ir vajadzība, kuras dēļ esmu atnākusi, nu, piemēram, man vajag kaut kādu kleitu vai man vajag džemperīti. Un tad es eju un šķirstu to lietu. Protams, ka netīšām sanāk aiziet arī uz citiem plauktiem, un, ja tur ir kaut kas superīgs, tad reizēm gadās paņemt arī to, kas nebija sarakstiņā. Cenšos iet pēc sarakstiņa.Tad tā ir tava pieeja – nodefinēt savas vajadzības.Jā, kas man ir nepieciešams šobrīd garderobē vai mājā.Un kā tu to dari? Cik bieži vai kāds ir tas process? Kā tu sajūti, kā tu izdomā?Jā, nu, garderobe, piemēram, nu, teiksim, es ģērbjos, un es cenšos piefiksēt, kas man ir tā doma regulāri, ka, nu, pietrūkst šitādas lietas, lai šis līdz galam strādātu. Nu, jā, piemēram, kaut kādu ilgu laiku tās bija bītlenes, ka es jutu, ka man ziemā pietrūkst bītlenes. Un tad, nu, tā, paturot šo domu, man telefonā arī ir sarakstiņš ar lietām, kur esmu pierakstījusi, ka šīs man noderētu. Un tad bītlenes es nedabūju Brīvbodē, bet tā bija draudzeņu mantu maiņas ballīte. Tad caur tādu es dabūju savas bītlenes, bet, nu, es vienkārši jutu, ka man ziemā vajag, un man viņas nav. Un, jā, tad nu es viņas meklēju un gaidīju viņas. Cenšos piefiksēt, kā pietrūkst, lai būtu sajūta, ka, nu, tagad šis ir tā, kā es gribētu. Šis autfits vai, nu, kaut kā.Un kas padara kādu lietu tādu tā kā ņemamu, tādu pievilcīgu?

Un kādu citu tādu, nu, ko tu neņemtu? Kādi varbūt iekšējie noteikumi tev tur ir, pēc kuriem tu vadies?Nu, materiāls pilnīgi noteikti ir būtisks. Vai man patīk materiāls, vai man patīk krāsa, vai man patīk, ka es redzu, kā viņš noveco, nu, jo Brīvbodē nav jaunu lietu, un tad jau var redzēt, kā viņas noveco. Un tad, ja man liekas, ka viņš jau ir sabumbuļojies, jau ir sliktā stāvoklī, nu, tad es viņu neņemšu. Bet, ja man, piemēram, tas materiāls patīk, un viņam pat nav obligāti jābūt, nu, tā kā dabiskam materiālam. Ir gadījies arī paņemt pilnīgi akrila džemperus... Pēc tam gan ir bijusi mazliet sajūta, vai man tiešām šo vajadzēja, jo, nu, viņā ir bišķiņ siltumnīciņas sajūta. Bet par to, vai man patīk, kā izskatās, vai man patīk, kā tas materiāls noveco. Tātad tie ir mani noteikumi. Nav jēgas ņemt tādu, kurš jau izskatās bēdīgi un izskatīsies vēl bēdīgāk pēc tam, kad es viņu sākšu valkāt.Un varbūt tev ir atmiņā kaut kādas situācijas, kad tu esi šaubījusies – ņemt vai neņemt, vai tas būtu vajadzīgs vai nevajadzīgs, vai varbūt būtu pareizi vai nepareizi?Pareizi vai nepareizi? Šo es nedomāju. Es zinu, ka ir cilvēki, kuri, piemēram, izvēlas neņemt kaut kādas lietas ar domu, ka citiem to vajag vairāk. Bet tajā pašā laikā es domāju, nu, es gribu piedalīties šajā aprites ekonomikā. Un man nešķiet, ka es ņemu nesaprātīgus daudzumus, tāpēc ar to, nu, tā kā morālo jā vai nē es necīnos. Bet par to, vai man ņemt vai neņemt, nu, lielākoties "neņemt" arguments ir, ka man jau pietiek. Vēl arī reizēm, nu, vai šī tiešām ir mana krāsa. Man, piemēram, lieta der...

Bet, nu, vai man viņa tiešām piestāv?Bet kā tu nonāci pie tās sajūtas, pie tās atziņas – man jau pietiek?Man vienkārši skapī vairs nav vietas. (smejas) Nu, arī, teiksim, tagad ir ziema, un ir džemperu laiks, un es saprotu, ka es tāpat neuzvelku visus savus džemperus. Nu, tātad man viņu ir acīmredzami par daudz. Un man arī patīk novalkāt lietas. Tur ir kaut kāds tāds, nu, man vismaz, īpašs tā kā kaifs, ka es ar šo lietu esmu tik daudz lietas darījusi kopā, ka viņa ir tik novalkāta, ka viņu, iespējams, pat vairs nevar salabot. Man bija iepriekšējie šņorzābaki tādi, ka es viņus biju nopirkusi kaut kādā 11. gadā, un man liekas, es viņus tiešām 10 gadus valkāju, un mēs bijām visādos ceļojumos. Es ar viņiem runāju tā, it kā tas būtu dzīvs cilvēks, bet, nu, jā, nu, viņi bija līdzi visādos ceļojumos, un mēs ar viņiem bijām šito un to, un to darījuši, un man liekas, nu, tā kā rītīgi laba dzīve mums kopā bijusi. Jā, tas bija forši. Tas man liekas, daudz foršāk nekā čupa ar lietām, ar kurām nav vispār nekādu atmiņu, nekādas pieredzes, un es viņu tur uzvilku vienreiz. Nu, tā.Tad tu vedi labot viņus pie kurpnieka un arī pati kaut kā?Nu, apavus, ja tur ir tā kā kaut kas vienkāršs, tad es mēģinu pati labot, bet, nu, kurpnieks māk lietas. Apavus labot tomēr ir baigi grūti. Viņiem arī tās specifiskās līmes ir un tās preses. Un tu nemaz kurpi zem šujmašīnas nevari pabāzt pat, ja tu gribētu, tur vienkārši tā ģeometrija nesanāk.Un kur tu sagādāji tos zābakus?Tās bija Āgenskalnā kaut kāds humpalas. Tie arī jau bija lietoti zābaki, kas vēl nokalpoja 10 gadus. Tas bija lieliski.Es zinu, ka dažreiz...

Vai dažreiz tev ir kaut kādi apsvērumi, kad vēl labot un kad vairs nelabot?Jā, jā, ir man apsvērumi. Nu, tas ir visbiežāk tiešām par to pašu materiālu. Ja man ir apģērbs, kurš, nu, teiksim, bikses, iedomājamies pieguļošus džinsus ar elastānu, jo bez elastāna ir pilnīgi citādāk. Ja viņiem, teiksim, jau ir izvalkāti ceļi un dibens, un ciskas, tad visticamākais, ka viņus labot ir... Nu, viņi vēl sezonu varbūt nokalpos, bet, lai viņus tā skaisti salabotu, tur vajadzēs diezgan daudz darba ielikt. Tad varbūt labāk viņus pārvērst par kaut kādām, nezinu, džinsa strēmelītēm un uztaisīt sev lupatu deķi. Tā ir doma, ko es visu laiku gribu izdarīt, bet nevienu lupatu deķi vēl neesmu sataisījusi. (smejas) Bet, nu, es vienkārši skatos, man ir vieni tādi džinsi... Vispār džinsi, man liekas, tieši tā iemesla dēļ, ka viņi mūsdienās ir ar elastānu, viņi izvalkājās tik slikti, tas nav baigi mans vaibs, man daudz labāk patīk auduma bikses, jo viņas daudz ilgāk kalpo. Un viņas arī izskatās, nu, tā kā pat vecas auduma bikses, varētu teikt, izskatās pieklājīgāk nekā džinsi, kas ir padiluši. Nu, jā, bet tad es visu laiku domāju, jā, man tos T kreklus vajag uztaisīt par to paklājiņu, un džinsus, un šito, un to, bet tā arī es neesmu pieķērusies. Man vienkārši stāv mājās, man ir diezgan daudz savākts visādu apģērbu, gan tādu, kuriem ir labs materiāls, gan tādu, nu, no kuriem ir jāuztaisa kaut kāds pēdējais viņu projektiņš. Jā, man ir pilna pagulte ar viņiem, tādi vairāki skapīši, nu, diezgan daudz, jā, ko es plānoju pārtaisīt, bet, man liekas, ka man tur pārtaisīšanai jau pietiek vielas kādiem 2 gadiem. Un tāpēc man arī šogad šī apņemšanās, ka es gribu neiegādāties

jaunus audumus un arī neņemt pretī, ja man kāds dod. Nu, okei, ja man uzdāvina uz dzimšanas dienā, tad es ņemšu pretī, bet, nu, jā, neņemt par brīvu. Un izmantot tos materiālus, kas man ir, un maksimāli mēģināt viņus pāršūt, izmantot gan, lai lietotu pati, gan, lai, teiksim, tās kļūtu par dāvanām citiem cilvēkiem, un, lai man tas sakrāto mantu daudzums beidzot iet dzīvē. Un to procesu, savukārt, es izbaudu. Process man ir vienkārši kā forši pavadīts laiks... Man liekas, ka tas būs labs ieguvums, ka es būšu daudz laika pavadījusi, radot visādas lietas, un būs foršas dāvanas, un varbūt būs man arī kāds jauns apģērbs pašai no tā, un, man liekas, būs labi.Tad pārsvarā tad tie...Nu, tie ir gan audumi, nu, piemēram, vīra vectēvs ir sadāvinājis audumus.Vectēvs?Vīra vectēvs.Tie ir kaut kādi mantoti, ja?Tie ir retro audumi, padomju audumi. Piemēram, no vieniem es šobrīd šūšanas skolā šuju bikses, un viņš ir tāds riktīgi labs, tāds blīva vilna, viņas būs siltas, viņas būs smukas. Nu, bet tur ir vēl, nu, tur ir kādi, es nezinu, 10 dažādi audumi, bet vēl ir visādi apģērbi, kuriem man patīk materiāls, un es vienkārši no viena apģērba gribu uztaisīt citu apģērbu, bet tas jau neaizņem mazāk laika viņu pārtaisīt. Tas aizņem, iespējams, tikpat vai pat vairāk. Jā, tad tos es arī gribu sākt bīdīt dzīvē.Un tu mini tā kā dāvanas citiem. Ko tu gatavo dāvanās?Nu, piemēram, šobrīd es adu vienas zeķītes. Tad man ir doma...Tās arī ir no kaut kādas dzijas, ja?Jā. Tad man ir doma, ka visvienkāršākā dāvana, nu, piemēram, draudzenēm varētu būt tās auduma matu gumijas, skrančiji, un tad es, nu, teiksim, tiem cilvēkiem, kas man ir pietiekami tuvi, lai mēs regulāri satiktos, es domāju viņiem vienkārši pāris mēnešus iepriekš pateikt, ka, re, kur, nāk tev dzimšanas diena, es gribu tevi apdāvināt, lūdzu, atnāc

Atnāc ciemos, un izvēlēsimies piegrieztni, un izvēlēsimies audumu, un es gribu tev kaut ko uzšūt.Vai tu tā jau esi darījusi vai tā ir iecere?Tā ir pagaidām iecere. Pagaidām vēl nav neviena šāda gadījuma, bet gads ir tikko sācies.Ā, tad tas ir tieši šogad.Šogad, jā.Jo tev ir arī varbūt vairāk tā laika šobrīd, ja, tad attiecīgi?Jā, nu, ja es strādātu pilnas slodzes darbu, tad šis nebūtu variants. Jā, jā, jā. To noteikti nē. Jā, man tagad ir vairāk laika, un tagad man tūlīt būs arī vairāk prasmju, kas jau tiek tapinātas, un man liekas, ka tas būtu forši. Man ir arī ar meitenēm sarunāts, ka, nu, tā gan nav tā kā dāvana, bet, nu, vienvārdsakot, ar divām draudzenēm ir plāns, ka mēs satiksimies, viņas atnāks pie manis ciemos, un viņām ir kaut kādi apģērbi, ko viņas nelieto kaut kādu iemeslu dēļ, un tad mēs mēģināsim viņus kaut kā pāršūt vai izdaiļot, vai kaut kā tamlīdzīgi. Tā kā arī tas mums būs laika pavadīšanas un satikšanās veids un iemesls.Jā, tu arī minēji, ka jums ir arī tās mantu maiņas ballītes bijušas.Jā. Jā. Ir viena draudzeņu grupiņa, ar ko man regulāri ir mantu maiņas ballītes.Cik regulāri?Nu, īstenībā viņas aicina daudz biežāk, nekā es apmeklēju, man tik bieži nav, ko mainīt. Nu, man liekas, ka tur čatiņā paziņojums ir gandrīz reizi mēnesī. Nu, un es ierodos kādas divas, trīs reizes gadā. Bet ar to pašu draugu grupiņu mums... Šogad nav bijis, bet pagājušogad bija diezgan regulāri, mēs gājām pie vienas no draudzenēm, viņai ir mākslas studija. Nu, viņa pelna naudu ar to, ka viņa taisa auskarus, ļoti skaistus, mākslinieciskus, un arī visādas tekstila lietiņas, nu, aksesuārus. Un tad pie viņas studijā mēs sapulcējāmies, man liekas, tas bija reizi trīs nedēļās, mēs tos saucām par rokradu vakariem. Mēs vienkārši savācamies un dzeram tēju, un katrs kaut ko tur vai nu šujam, vai bija, piemēram, meitenes, kas taisīja savas miniatūras, viņa ir miniatūru māksliniece, un vienkārši sitam klaču.

Varētu teikt, tāda mūsdienīga vakarēšana, un tas bija tik forši. Vienkārši brīnišķīgi.Vai tu vari pastāstīt, varbūt vēl atgriežoties pie brīvbodes, vai arī... Nu, labi, viens mani interesēja, vai tu varbūt izjūti tieši, ka tev tā attiekšanās ir tā kā, nu, vispār... No dāvanām, no pirkšanas, ja, bet vai kaut kā tieši Brīvbode tur figurē? Jo sanāk bieži ņemt no brīvbodes iepriekš, nu, ka tu jūti kaut kādu, ka brīvbode ir tas...Tas iemesls, kāpēc man uz brīdi jāatsakās no lietu iegādes? Nu, es neteiktu, ka es no turienes esmu tik šausmīgi daudz paņēmusi. Nu, es varu iedomāties kādus, nu, līdz 10 lietām, īstenībā.Ā, vispār?Jā.Tas ir pāris gadu laikā.Tas ir pāris gadu laikā, jā. Es vispār esmu tāds ļoti lēns patērētājs.Ā, tu vari varbūt vēl par to lēno patērēšanu?Jā, nu, es cenšos atrast savu stilu un to, kas man patīk, un tas nozīmē, ka... Man liekas, ka vislabākais veids īstenībā ir kādu laiku pārtraukt iepirkšanos un mēģināt vienkārši visu, kas ir manā garderobē, visvisādās kombinācijās, un es arī regulāri bildēju to, ko es uzvelku, lai es saprastu, nu, kas reāli ir tas, ko es velku, un tad, teiksim, ik pēc pāris nedēļām paskatoties uz autfitu, reizēm ir tāds, "nē". Un citreiz ir tāds, o, šitas bija riktīgi labs. Nu, jā. Un tad, nu, es diezgan maz iegādājos jaunas lietas, jo, manuprāt, lietām vajag būt tā, ka viņas labi funkcionē un ka man viņas patīk, un man nav baigi svarīgi, vai viņas ir supermodernas vai viņas nav.Bet jaunas lietas šajā gadījumā tu domā tā kā, nu, jaunas, kas ir tev jaunas, vai...

Gan, gan. Jā, nu, tādas pavisam jaunas es īstenībā ļoti sen neesmu pirkusi. Nu, nesenākais, ko es esmu pirkusi pavisam jaunas, ir apakšveļa un zeķes. Jā. Un tad, nu, tā kā, ko es būtu nopirkusi veikalā apģērbu, man tiešām ir grūti atcerēties. Nu, tā kā veikalā jaunu, jo es vienkārši neredzu tam iemeslu, jo man liekas, ka tā kvalitāte nav tik laba, nu, par to cenu, ko es būtu gatava maksāt. Ir, teiksim, brīvbode, kur var dabūt ļoti pieklājīgas kvalitātes lietas, ir lietotie apģērbi, kur var dabūt ļoti labas kvalitātes lietas. Man ir divas māsas, mēs ar māsām arī mēdzam taisīt kaut kādu apģērbu aplīti, un tad īstenībā ir baigi forši, ka, teiksim, pēc pieciem gadiem pie manis atgriežas jaciņa, kura man tajā brīdī bija līdz kaklam, un tagad ir tāds, o, kāda forša jaciņa. Un tad vēl ir vīramāsa, ar ko es mēdzu samainīties, vīramamma, un man apkārt ir vienkārši daudz sieviešu, ar kurām mums ir kopiena, un, jā, un tas ir ļoti forši, un es tiešām neredzu iemeslu iegādāties jaunu apģērbu. Tad, piemēram, ir tāda kategorija kā kāzu kleita, kas, nu, liekas, ka to jau varbūt lietotu nevajadzētu. Man bija doma pirkt lietotu un palūgt mammai, lai viņa palīdz viņu pārtaisīt, viņa paskatījās uz visiem maniem variantiem, viņa teica, "Slikta kvalitāte, slikta kvalitāte, slikta kvalitāte, es tev uzšūšu." Un tad viņa man uzšuva. Nu, jā, tā kā es lietas valkāju ilgi.Kā tev šķiet, cik ļoti to ir ietekmējusi tā maiņa tavā tajā brīvajā laikā? Nu, vai tev bija iepriekš tas resurss tā kā strādājot pilna laika darbu, tam pievērsties tādā mērā?Nē, šādā apmērā noteikti ne. Bet arī tad, kad es strādāju pilna laika darbu, arī tad es gāju uz mantu maiņām, un es mainījos ar

ar māsām, arī tad es gāju uz brīvbodi. Tad vienkārši tajā laikā bija daudz mazāk tās pašas radīšanas. Nu, piemēram, tagad man reizēm ir tāda sajūta, ka gribās kaut ko jaunu, vai ne? Gribas jaunus auskariņus vai kaut ko tādu. Un tad es cenšos, nu, piemēram, teiksim, šie auskari, kas man šobrīd ir, es viņus pati uztaisīju auskaru meistarklasē. Man liekas, ka tā ir daudz lielāka vērtība, aiziet uz auskaru meistarklasi, iemācīties kaut ko, labi pavadīt laiku un dabūt to lietu, nevis vienkārši aiziet un nopirkt. Jā, un, ja es pērku, tad es cenšos no māksliniekiem, no mazajiem kaut kādiem, ka tas ir viņu sirdsdarbs, nevis kaut kāds H&M, kurus, iespējams, ka, nu, nevis iespējams, bet man liekas, ka tiešām tiek paverdzināti cilvēki, kur vienkārši tie būs daži centi klāt miljonāru kontā, un, nu, tas neko nedod, manuprāt.Vai tu vari pastāstīt par kādu no tām 10 lietām, ko tu esi atradusi brīvbodē? Varbūt kaut kas noderējis īpaši vai kaut kā... Vai tu atceries visas tās 10 lietas?Nu, labi, 10 bija tāds random skaitlis, bet es atceros, es kaut kad aizgāju, un tas vēl bija iepriekšējā uzrāvienā, kad es strādāju skolā, es, nu, pirms 1. septembra aizgāju uz brīvbodi, man bija tāds, man vajag klasiskas bikses. Tad es atradu divas klasiskas bikses. Tad tās es vilku uz skolu. Tad es no turienes esmu ņēmusi, nu, jā, to akrila džemperi, ko es pieminēju, to gan es īstenībā velku nepietiekami bieži, man liekas, lai viņš tiešām attaisnotu savu eksistenci. Tad ir bijusi kaut kāda reize, kad es esmu Repair Cafe, un mēs esam ārā, ir kaut kāds aprīlis vai marts, un ir diezgan vēsi, un es vienkārši ieeju brīvbodē, un es paņemu kaut kādu vestīti, un to es īstenībā, kaut kā sagadījās, ka ir ļoti laba krāsa un ļoti labi piestāv citām lietām, kas man ir, un es viņu tiešām velku, es viņu tiešām bieži velku.

Un tad interesanta lieta, kas, man liekas, ir forši, ka var izmēģināt kaut kādus stilus par brīvu. Es paņēmu jaciņu, kura pēc stila laikam saucās bomber jacket. Un es tādu pati nekad nebūtu pirkusi. Man ir kaut kāda aizture pret to, kas ir street style. Man liekas, ka tas ir tajā kategorijā, es tā par sevi nejūtos, man liekas, man nepiestāv, es viņu nevelku. Nu, labi, bet es tā kā uzvelku, man patīk rakstiņš, man patīk krāsa, un tagad tā man ir viena no visbiežāk valkātajām lietām. Es viņu arī velku uz darbu. Jo man vienkārši ir vienas bikses līdzīgā krāsā, nu, tā kā klasiskas bikses un tā bomber jaciņa. Un reāli pārsteidzoši. Bet visvairāk valkātie ir, jā, šie zābaki, kas man šodien arī ir. Bet vispār viņi jāizved pie kurpnieka, jo viņiem ir caurums parādījies zolē. Es mēģināju aizlīmēt, bet izrādās, ka zole nav lieta, ko var baigi aizlīmēt, jo viņa tāpatās, nu, ar berzi izdilst.Bet, piemēram, par to akrila džemperi, tu saki, ja viņš neattaisno savu eksistenci, ko tu apsvērtu ar viņu darīt? Nest atpakaļ vai kaut ko vēl?Jā. Nu, viens variants varētu būt, ka es viņu izjaucu. Viņš ir tāds rozā, pufīgs īstenībā, tāds košļenes krāsā, mīlīgs. Nu, jā, un tad es viņu varētu izmantot tajos savos kārotajos paklājiņos. Kā tādu krāsas piedevu. Bet, nu, zini, kā, tas ir sapnis šobrīd. Bet es esmu sākusi arī jaukt ārā lietas, jā. Nu, piemēram, tās zeķītes, ko es šobrīd adu, viņas ir no... Tas ir nedaudz tāds tā kā sentimentāls stāsts. Es pastāstīšu, es nezinu, vai tam ir jāiet intervijā.Vai tu minēji to par, man liekas, tu minēji par cepuri.Jā, jā, tā bija, nu, vīram nomira tētis, un tā bija tēta cepure, un es to cepuri izārdīju, un es tagad viņa māsai adu zeķītes, jā. Kas man arī liekas ļoti jauks veids, kā reinkarnēt.

To cepuri neviens vairs nevar izmantot, jo nevienam nav precīzi tāds izmērs. Savukārt zeķītes māsa varēs valkāt.Jā. Nu, tad izklausās ka tas atbildības līmenis par lietām tev ir augsts. Bet vai brīvbodes kontekstā salīdzinājumā ar citām vietām ir kāda īpatnība tajā, nu, tavā atbildības sajūtā? Kaut kas mainās? Nu, nav obligāti, protams, bet, nu, vienkārši, ja tev...Nē, man liekas, ka īstenībā ne. Man liekas, ka man tāda pati sajūta ir par to, ko es iegādājos lietotos apģērbos vai ko es paņemu no mantu maiņas, vai ko es paņemu brīvbodē. Nu, kā, ja es šo esmu paņēmusi... Jā, man tiešām ir kaut kāda tāda atbildības sajūta, reizēm liekas, ka pat par daudz. Ja šis pie manis ir nonācis, tad šis materiāls... Lai saražotu viņu, ir izmantota enerģija un darbs, un tur transports, un traļi vaļi, un es nevaru viņu vienkārši izmest, man ir tāda sajūta, ka man ir pienākums izdomāt, kā viņu pārstrādāt vai nodot kādās rokās, kam viņš noderēs. Jā. Bet, man liekas, ka tas reizēm ir par smagu nasta, ko nest, ka reizēm vieglāk būtu vieglāk.Bet tā sajūta, vai tas ir kaut kas tāds nesens? Vai tu vari pastāstīt vairāk par to sajūtu?Nu, man tā nav bijis vienmēr. Es kaut kādu vienu brīdi izmēģināju zero waste dzīvesveidu. Ak, dieniņās, tas bija ļoti intensīvi no manas puses. Man reizēm bija tā, ka es nepirku vakarā ēdienu, lai uztaisītu vakariņas, ja es nevarēju dabūt viņu neiepakotu. Nu, principā: "Vīrs, mēs vakariņas neēdīsim, jo es nedabūju rīsus bez iepakojuma." Traki. Bet kā tas notika, ka tas lēnām pārgāja? Es neatceros. Nu, nebija tā, ka, ka vīrs uztaisīja ultimātu, ka šis ir par traku.

Šis ir jāpārtrauc, sākam dzīvot normāli! Bet ir kaut kādi ieradumi no tā laika palikuši. Nu, tā kā domāšana par lietu atkārtotu izmantošanu, resursu izmantošanu, nu, cenšos pēc iespējas mazāk plastmasu, bet tajā pašā laikā arī, nu, es dzīvoju kopā ar ģimeni, es nedzīvoju viena, un es nevaru piespiest visus savus ģimenes locekļus rīkoties tā, kā es rīkojos. Un es arī neesmu gatava par to visu laiku karot. Piemēram, ja mājās ir sveces, tad es esmu, nu, tur iekārtojusi tādu mazu kastīti, kur es lūdzu likt tos sveču atkritumus, lai es viņus varētu pēc tam pārkausēt un uztaisīt kādas citas svecītes, kas arī varbūt varētu būt dāvana. Bet, nu, ja kāds to neizdara, nu, es negribu uztaisīt karu.Bet, piemēram, zero waste kā tāds koncepts, kad viņš parādījās, nu, tie bija kādi seši gadi, kaut kas tāds...Apmēram tad tas arī bija. Jā, tas bija tad uz kādu gadu vai diviem tā diezgan intensīvi. Es atceros, mēs bijām ar draugiem vienā ceļojumā, es brīnos, kā mēs vēl esam draugi. Jā, nu, man pēc tam viena no draudzenēm atsaucās, ka, nu, "Es redzēju, ka tev bija grūti." Nu, nu, kā, tu esi ceļojumā, nu, tu nevari pilnīgi visu laiku iet uz kafejnīcām, kur tev tiek servēts ēdiens, jo, nu, vienkārši nebija to līdzekļu tajā brīdī tik daudz. Un, nu, pirkām kaut kādas lietas lielveikalā. Bet viņas nāk iepakojumā, un es tur vienkārši juku prātā par to, ka šis ir ārprāts. Traki.Bet kaut kad iepriekš vai tev, vai tu kaut ko līdzīgu pirms tam...Jā, es īstenībā nezinu, kā man tas ieslēdzās. Jo kaut kad agrāk es atceros... Teiksim tā, es kopš apmēram vidusskolas sevi identificēju

Ar fiziku, jo man kaut viņa labi sanāca, un es rakstīju tur zinātniski pētniecisko darbu, un es diezgan skaidri zināju, ka es iešu uz kaut kādu eksakto zinātni. Un es sevi noteikti neidentificēju ar bioloģiju un vides zinātni. Un es atceros, ka man pat bija tāds tā kā augstprātīgs viedoklis, skatoties uz vides aizstāvjiem, man bija tāds... Ko jūs? Būtu labāk kaut ko, es nezinu, tur atklājuši vai saražojuši, vai radījuši kādu darbu. (smejas) Nē, nu, reizēm man joprojām tā liekas. Piemēram, man liekas, ka cilvēki, nu, velta ārkārtīgi daudz darba kaut kādam nenozīmīgam sīkumam. Nu, tur, piemēram, ka ieliek super daudz enerģijas, lai savā dzīvē sakārtotu kaut kādu vienu lietu, nu, tur, piemēram, es nezinu, neizmantot tējas maisiņus. Nu, tā kā, nu, labi, ja to var izdarīt, labi, bet vai par to ir jāraksta veseli bloga raksti? Nē, nu, varbūt arī jāraksta, bet... Vārdu sakot, man liekas, ka svarīgi ir pievērsties lielajām lietām. Nu, piemēram, padomāt par to, kāda veida tehnika mājās ir, nu, kāds viņai ir enerģijas tas līmenis, vai ar kādu mašīnu tu brauc. Nu, lielie vilcieni. Tad, kad notiek tāda matu skaldīšana, tad man liekas, ka, nu, ka tas ir absurdi. Gan patērētā prāta ziņā, gan laika, gan nervu.Bet, teiksim, tā apģērba izvēle, tā ir vairāk pie tām lielajām lietām vai pie tiem sīkumiem, vai tāda estētiska...?Nu, es domāju, ka tiem cilvēkiem, kuriem, piemēram, rokdarbi nav sirdij tuva lieta, tas ir kaut kas pilnīgi cits, jo man jau šis lielā mērā patīk tāpēc, ka man arī tā radīšana ir vērtība. Un, ja man sevi būtu tā kā ārkārtīgi jāspiež, tad tas man būtu pilnīgi citādāk. Nu, man šis ir vienkārši hobijs savijies.

Savijies ar vērtībām. Bet, nu, tajā pašā laikā es redzu arī, ka, teiksim, jaunieši, vismaz Rīgas jaunieši, atšķirībā no mana vidusskolas laika ir sākuši atzīt humpalas kā stilīgu lietu.Tu to redzi ar saviem skolēniem?Nē, īstenībā manā skolā nē, (smejas) bet, nu, teiksim, uz ielām. Jā, manā skolā es vairāk redzu tādus ļoti brendīgus apģērbus, ir tendence. Bet, nu, viņi ir sākuši šo darīt, un pietiekami liela daļa. Parādās kaut kādas tādas... Piemēram, skolā, cik es saprotu, skolēnu padome ir izsitusi to, ka ir depozīta kastes, ir atkritumu šķirošana, nu, skolā iekšā telpās. Viņiem interesē šīs tēmas. Piemēram, ir tāda lieta kā skolēnu mācību uzņēmumi, nu, un viņi tur kaut ko rada. Un tad pēdējos gados ir diezgan daudz parādījušies arī tādi, kas, nu, kaut ko upcyclo, kaut kādus materiālus izmanto. Nu, teiksim, skolā bija kaste, kur varēja mest lietotus džinsus, un meitenes viņus pāršuva somiņās. Nu, pirms kaut kādiem 10 gadiem, man liekas, tas vispār... Neviens par to nedomāja, man liekas. Bet, nu, arī, man liekas, ka pirms 10 gadiem fast fashion tā nebija ieskrējies. Tagad kaut kāds Temu un Shein ir diezgan pamainījis to ainu.Bet vēl, atgriežoties mazliet pie brīvbodes, vai tu mēdz prātot, kam tās lietas ir piederējušas?Ā, tādā veidā. Īstenībā nē. Nē, nu, man tiešām nav būtiski. Nu, tad, man liekas, nu, kā, es paņemu lietu, es viņu izmazgāju, un tagad tā ir mana lieta. Nu, es neprātoju par aurām, enerģijām vai, teiksim, par to, ka tas ir bijis...

Ka tas ir bijis citas cilvēkam, man tas neliekas nehigiēniski. Man liekas, ka to var izmazgāt un tas ir labi. Bet jā, es reizēm prātoju par to, vai nav tā, ka... Es ļoti ceru, ka tā nav... Ka cilvēki to izmanto kā vietu, kur izmest savas liekās lietas, lai viņi atkal varētu iegādāties jaunas lietas, tad atkal viņas izmest, tad iegādāties jaunas, nu, šī decluttering kultūra.Decluttering kultūraKā latviski to varētu? Lieko krāmu izmešanas kultūra. Ā, vēl viena lieta, ko es gribēju pastāstīt, ko esmu darījusi, lai man būtu mazāk to lietu, kuras man neder un nepiestāv. Es esmu bijusi uz stilista konsultāciju, pat uz vairākām. Viena bija tāda, kur, nu... Daudzi cilvēki netic šai teorijai, bet man liekas, ka tomēr viņa ir diezgan saprātīga, kur bija runa par krāsām. Nu, ir tie tā kā četri krāsu tipi. Un, nu, man palīdzēja saprast, kādas krāsas man labāk piestāv. Līdz ar to sanāk, ka es varu mazāk kļūdīties ar apģērbu, nopērkot kaut ko, kas man absolūti nepiestāv, saprotot to tikai pēc laika, nu, nopērkot vai ienesot savās mājās. Un otra lieta, ko es izdarīju, bija, es aizgāju ar stilisti pa veikaliem, bet es viņai iepriekš jau teicu, ka es nevēlēšos neko pirkt. Un tad mēs vienkārši mērījām un sapratām, kāds siluets man piestāv. Nu, ka, piemēram, teiksim, augstās jostas daudz labāk kā zemās, vai kuras lietas var forši izcelt, un kādas proporcijas, arī kādas tekstūras. Piemēram, balstoties uz to, kāda man ir matu tekstūra, un, nu, vienkārši kaut kādas dabīgās fīčas, kā labāk izcelt. Un man liekas, ka šitā ir riktīgi forša lieta, un ka cilvēki bieži neiedomājas, ka īstenībā tas stilista pakalpojums, nu toreiz sanāca, tā bija pusotra stunda par kādiem €70, ka tas ilgtermiņā var ietaupīt daudz laika un daudz nervu. Nu, un, un radīt tādu kopējo sajūtu labāku pašam par sevi.

Vēl bišķi par lietām un lietu izcelsmi. Vai tu kdomā par to aspektu, ka tās ir lietas, kuras neceļo no citas valsts, bet ka tās ir vietējas?Ā, ka vietējie cilvēki ir ziedojuši. Īstenībā es par šo nebiju iedomājusies, bet, nu, ražotas jau viņas tāpat lielākoties ir ārvalstīs. Ļoti maz Latvijā ražotu apģērbu, manuprāt, nonāk brīvbodē. Jā, bet, nu, teiksim, runājot par tādu lietu, kā latviski būtu šipošana? Transportēšana, piegāde, transports, jā. Runājot par lietu piegādi un transportu, nu, es, teiksim, cik vien iespējams, cenšos izvairīties no online pasūtīšanas, kas šobrīd ir ļoti populāri. Ā, nu, šito jau es gan jau varu pasūtīt Amazonē, to varu vēl kaut kur pasūtīt. Un tad es domāju, nu, ka uz vietas nopirkt, jā, būs dārgāk, bet vai es gribu, lai man tur, es nezinu, viens skrūvgriezis, viena poga vai viens kaut kāds mazais sūdukiņš ceļo tik ārkārtīgi lielu gaisa gabalu? Nu, man arī ir aizspriedumi pret ērtības kultūru, convenience culture, nu, ka, ka viss man ir jādabū tagad, neatkarīgi no kurienes, neatkarīgi, cik tālu, un man to vajag, un tad varbūt īstenībā nemaz nevajag, varbūt es to varu izdarīt ar kādu citu lietu.Tu tagad mini tos terminus, convenience culture, decluttering culture... Kādi ir tavi ietekmes avoti?Ā, es daudz skatos YouTube. Nevis ļoti daudz, bet, nu, piemēram, teiksim, ir vēls vakars, bet es vēl negribu iet gulēt, un tad es skatos YouTube.

Un, piemēram, adu. Man kaut kā tā ir sanācis, jā, ka ļoti daudz mani informācijas avoti negatīvi izsakās par šīm lietām.Es skatos diezgan daudz... Jā, es teiktu, ka mani galvenie divi virzieni ir kaut kāds tā kā minimālisms un vides saudzēšana un finanses. Un tad šos abus divus saliekot kopā, īstenībā, man liekas, ka, ja domā par savām finansēm un cenšas optimizēt tās, tad sanāk arī bišķi saglabāt vidi, un, ja cenšas saglabāt vidi, tad, man liekas, ka tas arī finansiāli ir labāk.Jā. Es te eju cauri jautājumiem, sanāk bišķiņ tā kā lēkāt, jo kaut kam, kaut ko jau mēs pieminam un tamlīdzīgi. Man ir jautājumi mazliet arī par kaut kādām attiecībām uz vietas brīvbodē. Tev jau arī, nu, kā dalībniecei sanāk varbūt vairāk mijiedarboties ar cilvēkiem uz vietas, bet es domāju, kādas attiecības veidojas ar citiem apmeklētājiem, citiem cilvēkiem brīvbodē? Vai ir kādi cilvēki, ko sanāk biežāk sastapt?Nu, ar citiem apmeklētājiem tikai tik daudz, cik tāda draudzīga sasmaidīšanās, bet, kad es tur esmu repair cafe sakarā, tad ir viena mamma ar vienu dēlu, kas ir, man liekas, tur katru reizi. Un tas dēls ir tāds ļoti aktīvs, un viņš grib šūt, un tad vienreiz viņš gribēja šūt sev apmetni. Tad mēs izdomājām, kā mēs tur piešūsim lenti, un viņš pats ar viņu piešuva. Tas bija superīgi Jā, ir tādi...

Tādi regulārie apmeklētāji, bet, nu, tā, ka man ar viņiem būtu tādas tiešām attiecības, tā es neteiktu, bet tā, ka mēs tur pazīstamies, otru atpazīstam viens otra seju un sasmaidamies, tādas ir, jā.Un vai tu mēdz kādreiz iet kopā? Ā, nu, jā, tu teici, ka tu aizgāji ar mammu kopā, bet vai tu kādreiz mēdz tā kā iet ar kādu citu vēl kopā, vai?Nu, es bieži reklamēju brīvbodīti, bet kopā aiziet, tā man īsti nav sanācis. Jā, es visbiežāk esmu tur viena pati. Ā, nē, es vienreiz ar vienu draudzeni kopā biju, jā. Bet tas sanāca tāpēc, ka brīvbode ir arī Viskaļos, un man tā draudzene ir Viskaļu rezidents, viņa tur dzīvo. Un tad mēs kopā aizgājām līdz brīvbodei.Un kā tu reklamē, kam tu reklamē?Nu, ja es zinu, ka cilvēki ir atvērti lietotām lietām, tad es iesaku, ka, re, kur ir ne tikai Humana un tur Otrā elpa un vēl kaut kas, bet ir arī brīvbode, varbūt aizej un pamēģini. Bet tas nestrādā visiem cilvēkiem. Nu, ir, piemēram, cilvēki, kuriem ir ļoti svarīgi, ka viņu lieta ir jauna, ka neviens cits to iepriekš nav vilcis, un vēl arī, nu, mēdz būt ļoti specifiskas stila prasības, nu teiksim, nu, nezinu, ja tur nav tieši tādas formas purngals vai tieši tāda zole, tad nē, attiecīgi humpalas tad nestrādā šādās situācijās.Un mazliet par atbrīvošanos no lietām. Es pieļauju, ka tev varbūt ir dažādi veidi, kā atbrīvoties no tā, kas pašai varbūt vairs nekalpo. Vai tu vari pastāstīt par to mazliet? Un, ja viens no veidiem ir brīvbode, tad kā tu pieņem to lēmumu, ko, kur un kā tikt vaļā vai, nu, jā, kā dot tālāk?

Nu, tātad, ja man ir liekas lietas, tad, nu, es izvērtēju, teiksim, cik tā lieta ir vērtīga. Nu, ja viņa ir vērtīga, tad es viņu cenšos pārdot sākumā.Un kā?Piemēram, Andele Mandele vai arī Facebook Marketplace. SS.lv, man liekas, es vēl neesmu neko likusi pārdošanai. Nu, tur es liktu kaut ko, kas ir tā kā tiešām liels, kā mašīna vai kaut kas tāds, bet, nu, tur apģērbu, traukus, sadzīves iekārtas, tos Andele Mandele vai Facebook. Tad, ja tas nenostrādā, tad es mēdzu likt lietas "Atbrīvojies no lietām Rīga" grupā, jo tur man patīk tā ideja, ka konkrēts cilvēks piesakās, viņš pats atnāk pakaļ, un, ja šim konkrētajam cilvēkam to vajag, tas nozīmē, ka viņš ir atradis, nu, lieta ir atradusi savu saimnieku. Nu, savukārt, risks, ko es redzu gan Otrā elpā, gan brīvbodē, gan vispār lietu ziedošanā, ir, ka nav skaidrs, vai otrā pusē būs tas cilvēks, kam šis būs nepieciešams. Nu, jā, un tad ja, piemēram, es esmu novērtējusi, ka lieta nav tā vērta, lai viņu pārdotu, vai varbūt arī man nav, teiksim, laika, lai viņu bildētu un liktu iekšā Atbrīvojies no lietām, nu, tad es aizvedu, jā, uz brīvbodi. Bet, nu, protams, tādu lietu, kura joprojām ir labā stāvoklī, kuru es gribētu lietot, kura nav jau bēdīga.Un vai tev sanāk kaut kā regulāri krāt tās mantas nodošanai vai tās ir kaut kādas lielākas tādas mājas tīrīšanas, kārtošanas, šķirošanas?Drīzāk regulāri, nu, ir kaut kāda tur kaste vai divas, kas stāv stūrītī, un tad tur tiek ieliktas lietas, un tad vienkārši, kad braucu uz brīvbodi, tad pie reizes paņemu līdzi. Nu, vai arī, ja viņas sāk tur kaitināt, tad vienkārši aizbraucu uz brīvbodi ar tām kastēm.

Nu, piemēram, šobrīd man ir tādas trīs kurpju kastes ar traukiem, kuras būs jāved, jā.Un tu saki, ka tu dzīvo mājsaimniecībā ar citiem cilvēkiem, kā ir ar kaut kādiem pienākumiem, tiem šķirošanas darbiem un lēmumu pieņemšanu saistībā ar atbrīvošanos no lietām? Un arī ar lietu sagādi.Jā. Nu, ar lietu sagādi, ja tā ir kaut kāda kopīga lieta, tad mēs, nu, vienojamies. Nu, ja tas ir, piemēram, tur trauki, saimniecības preces, kaut kas tamlīdzīgs, bet, nu, apģērbu, protams, katrs pats sev. Nu, tajā saimniecībā, nu, tur nav runa par maziem bērniem, kuriem vajadzētu, ka viņi paši nevar, bet, jā, visi pieauguši cilvēki. Nu, jā, bet par to atbrīvošanos, nu, ja, teiksim, liekas, ka ir kaut kas, no kā atbrīvoties, tad parasti ir tāds, "Hei, es atradu šito, vai kādam šito vajag? Cik viņš varētu būt vērts? Mums ir vērts viņu pārdot?" Nu, ja ne, tad es aizvedīšu uz brīvbodi. Viss okei, ja? Labi. Nu, tāda tā kā mazā balsošana, varētu teikt. Un parasti visi ir mierā.Un viens tāds jautājums varbūt, kas daļēji jau ir atbildēts, bet varbūt... Vai brīvbodes pieejamība ir mainījusi to, cik daudz lietu jums mājās ir?Ā, tādā ziņā, ka brīvbode ir pieejama, un tāpēc baigi daudz lietu mājās tagad ir?Vai otrādi.Vai otrādi. Man maz lietu mājās tagad ir. (smejas) Nē, nu, tas, ka viņa ir par brīvu, ir unikāli, bet tas, ka iepriekš varēja kaut kur citur ziedot lietas, tas nav unikāli. Nu, tā kā es iepriekš būtu vedusi vai nu uz Sarkano Krustu vai uz Otro elpu, vai vēl kaut kur. Es arī īstenībā pavariēju, uz kurieni es vedu.Jā. Un vai tev ir kādi apsvērumi, kāpēc, piemēram, uz Otro elpu vai uz Sarkano Krustu, vai uz brīvbodi?

Nē, Tas ir randoms vienkārši. Jā, īstenībā, laikam uz Sarkano Krustu es, man liekas, tikai vienreiz esmu vedusi, bet uz Otro elpu diezgan daudz. Bet par to, vai mājās, nu, teiksim, vai ir otrs virziens ieslēdzies, ka tagad mājās ir riktīgi daudz lietu, tā nē, jo es teiktu, mums visa pietiek. Un līdz ar to nav baigā vēlme, nu, izņemot tur apģērbties. Nav baigā vēlme daudz, daudz, daudz lietu nest mājās. Bet reizēm ir tā, tu aizej uz brīvbodi, ieraugi kaut ko skaistu un tāds, vau, šis ir foršs, gribētu viņu nest mājās, un es padomāju, man šis jau ir, trīs eksemplāros.Ar ko tā ir bijis?Nu, ar kaut kādām virtuves lietām. Mums ir diezgan daudz visādas mājās trauki un virtuves tehnikas un tā, un tiešām neko nevajag, bet vienkārši ieraugu, o, lieta, par brīvu! Bet ir tā, ka tas ir kaut kāds, nu, es nezinu, ne gluži instinkts, bet tāda vilkme, ja šito var dabūt par brīvu, tad jau jāņem.Man sanāk, ka mēs varam tā kā apaļoties. Varbūt ir vēl kaut kas, par ko tu varbūt ikdienā domā vai kaut kas, kam mēs neesam pieskārušās.Jā, nu, tāda lieta arī par patēriņa kultūru ir, ka es esmu ievērojusi, ka es, skatoties uz lietām, domāju, kāds būs lietu dzīves beigu cikls. Piemēram, šobrīd ir ļoti modē mākslīgās ādas svārki un bikses, un man arī ļoti daudz es to redzu darbā, nu, gan kolēģiem, gan skolēniem, un es vienkārši skatos uz viņiem un domāju, nu, šis viss pēc tam būs vienkārši plastmasas musars. Nu, ka ir kaut kādas lietas, uz kurām es vairs nevaru paskatīties kā uz lietu, kā uz dizainu, ka es uz viņu skatos no materiāla skatpunkta un man viņa tāpēc nepatīk. Ka tas arī varbūt bišķiņ izjauc iespēju uz pasauli skatīties tikai estētiski.

Un arī tas reizēm bišķiņ sarežģī dzīvi. Nu, piemēram, tagad mums mājās vienā istabā ir remonts, un mums vajadzētu kaut kādas lietas, nu, iekārtošanai. Mums kaut kas mājās jau ir, bet, iespējams, kaut ko vajadzēs iegādāties. Un draugs, kas palīdzēja mums remontēt, viņš saka, "Nu, tad braucam uz IKEA." Un mana atbilde ir, "Nē, man nepatīk viņu biznesa kultūra, es neticu, ka viņi taisa kvalitatīvas lietas, es negribu pie viņiem iepirkties." Viņš saka, "Bet citur būs dārgāk." Man tāds, "Nu, tad man tam ir jāpāriet pāri, ka būs dārgāk."Jā, es tagad izkāpju no intervētājas kurpēm, bet vienkārši jau beigās tā kā padalos arī ar savām pārdomām, jo kopumā, nu, gan jau, ka tu arī jūti, kaut kas pārklājas, jā, un arī bišķiņ dažreiz tā pārspīlētā atbildības sajūta, kaut kāda tur trauksme, kaut kas tāds. Jā, bet, bet man likās, man liekas, pašai arī interesanti domāt, piemēram, par IKEA... Mans vīrs ir no Zviedrijas, un viņš, piemēram, stāsta par IKEA kā par tādu lielu sociāldemokrātisku ideālu, un ka tas, ka visi cilvēki var atļauties iekārtot savu mājokli, par to iespēju atļauties lietas, un tad īstenībā, kāda tam ir dažāda veida maksa. Es par to domāju mazliet.Kur viņi ražo tās lietas?Man liekas, ka dažādās vietās. Kaut kas Ķīnā, kaut kas Čehijā, kaut kas Baltkrievijā. Ja paskatās, man liekas, dažādas lietas ir dažādās vietās.

Gan jau, ka nav viss slikti, bet, nu, piemēram, tas, ka daļa no mēbelēm ir principā presēts kartons, man ir tāds, šī ir ņirgāšanās, šī nav mēbele. Tas ir tā kā varbūt mākslas projekts vidusskolā, kur tu sapresē kartonu kopā un tagad sanāk galds.Un vēl, es nezinu, kā to noformulēt, tādu tā kā kontrastu starp minimālismu un tādu sevis dažreiz varbūt ierobežošanu, un kur ir atkal tāda pārpilnība. Nu, piemēram, man nāk prātā visu laiku viens tāds, vai tu esi dzirdējusi, Timotijs Mortons, ir tāds, viņš ir bišķiņ arī tāds traks un ir, kas viņu neņem par pilnu tāpēc, ka viņam tas izteiksmes veids ir tāds specifisks, bet, nu, viņš ir akadēmiķis, un viņam ir tāds diezgan populārs citāts no viņa grāmatas, ka sustainability thinking is part of the oil culture. Tā kā, ja viss balstās naftā, tad mums tas ir ļoti jātaupa, bet, ja mums būtu solāra ekonomika, mēs varētu rīkot ballīti katrā savas mājas istabā nonstop un izmantot to gaismu, cik mēs gribam un kā mēs gribam. Protams, ka tā ir provokācija, bet tā kā...

Jā, tāda pretošanās pašreizējai iekārtai. Pašreizējā iekārta ir naftas iekārta. Jā, un vēl es gribu pieminēt, ka mana dzīve vispār nav ideāla tādā ziņā, ka, nu, man pašai nav auto, bet es tagad, nu, mēs ar vīru ievācāmies pie ģimenes, un tur ir divi auto, un abi no tiem ir džipi. Un viens no tiem ir, man liekas, viņš tērē kaut kādus 10 l uz 100 km, nu, tā kā vispār nav ekonomisks. Bet nu, visādām šitādām lietām nāk arī kaut kāda dīlošana ar tuvajiem bagāža, vai, piemēram, emocionālā bagāža. Nu, tas Volvo konkrēti bija vīra tēta mašīna. Un tad, nu, protams, ka ģimene no viņas negribētu atvadīties. Nu, labi, man liekas, ka par apģērbu tas ir daudz mazāk, bet par kaut kādām tādām lielākām lietām, piemēram, tajā, cik lielās mājvietās cilvēki dzīvo. Reizēm, iespējams, absurdi lielās, tāpēc, ka tas ir ģimenes mantojums, vai reizēm viņi lieto absurdas mašīnas... Ka arī kaut kādi emocionālie aspekti ir jāņem vērā, un reizēm tās sekas no emocionāliem aspektiem ir ļoti videi nedraudzīgas. Bet tajā pašā laikā, vai sagraut visu apkārtējo cilvēku labsajūtu tāpēc, ka vajadzētu taupīt resursus? Vai es esmu uz to gatava? Nē.