Intervija Līga 10.02.2025..m4a
Jā, varbūt vienkārši var sākt mazliet mazliet nu pastāstīt par sevi tādā ikdienas perspektīvā, vienkārši, kāda tev ikdiena ir mazliet no tādas?Šobrīd man ikdiena ir ļoti vienkārša. Ļoti vienkārša, jo es uz doto brīdi nestrādāju, tā kā es varu atļauties brīvāk......nākt uz visādām intervijām. (smejas)Jā. Atļauties brīvāk planēt un tāpēc arī man sanāk šobrīd vairāk veltīt laiku un aiziet papildus uz Brīvbodi diezgan daudz lietas, tikai tāpēc, ka viens periods bija, kad es palīdzēju radiniekiem pārcelties un nu, protams, godīgi sakot, būsim reāli, vieglāk ir izmest ārā. Kāpēc? Tāpēc, ka nav jānes un tā tālāk, un tā tālāk, nu, tas laiks, resursi un tā tālāk. Dažkārt tiešām gribas izmest ārā, bet, nu, man tā iekšējā sajūta neļauj to darīt vienkārši. Jā, un tāpēc arī es daru, tā, kā es daru.Palīdzēju viņiem pārcelties, un vienu periodu es sazinājos ar cilvēkiem, kuri tātad paņēma kaut kādas mantas, kuriem viņas... Facebook ir grupas, ja, tātad viņi paņem, man vieglāk, tā kā man nekur nav jānes, ja. Bet, protams, man atkal, tā ir tāda īpatnība manī, jo es varēju teikt, atnākiet, paņemiet un viss, un varbūt viens cilvēks paņemtu visu, un man vispār nebūtu par to galvassāpes, bet, ja tas cilvēks pieteicās uz 10 lietām, cits uz vēl 10 lietām, tad es tā arī atstāju, ka tās 10 lietas ir vienam, 10 lietas ir otram.Es, protams, ka sarežģīju sev dzīvi, jo es tur 30 reizes braukāju uz turieni, jā uz to vietu.Paga, uz kuru vietu?Uz turieni, kur es palīdzēju pārcelties, tātad tie cilvēki pārcēlās, viņi varēja paņemt maz lietas, liela daļa palika. Un tad es tur mēģināju nokoordinēt, kaut ko izmest ārā, jo es sapratu, ka tas neder nevienam, nevar tādas dot un tā. Tas bija viens, nu, un tagad arī es esmu tādā pārejas posmā. Es nestrādāju.
Arī uz savu māju mēģinu paskatīties, kas ir tās lietas, ko es varētu dot projām. Kas ir izmetams ārā, to es izmetu un dodu projām.Kas tālāk būs, es nezinu. Galvenais šobrīd ir tā, lai ir tīrā vidē... Nu, skapjus un tā tālāk, tos es nevaru, tos es vienkārši ieliku Facebook, lai nopērk par kaut kādu salīdzinoši mazu naudu tikai tāpēc, ka tas man ir ērtāk, man nav...Kur es viņus, dauzīšu? Nu, nē. Ja viņi ir normāli. Es par viņus varētu atstāt, ja es taisu remontu, es varētu atstāt, bet, nu, lai aiziet, lai ir tukšs, tā.Tas ir savā mājā vai tajā otrā? Arī savā mājā gribas tā kā nonullēties kaut kā, ja? Jā.Jo tas ir vajadzīgs. Lūk, tas ir tāds, tāpēc es tā varu brīvāk organizēt.Jā, jā, nu, tas ir, tas ir svarīgi.Principā, es šaubos, ka [nesadzirdami]...Tad iepriekš tā kā, nu, teiksim, kad ir bijis cits dzīves posms, tad tā kā, nu, kaut kā citādāk, bet arī?Nē, es nesu, es nesu, bet tas ir stipri mazāk. Tad bija tā tiešām, nu, nosacīti pusgadā reizi. Jā.Bet tā kā iekrājot tieši to pusgadu vai?Nē, nekrājot, nē, nē, nē, nē, nē. Tad es darīju tā, vēl pirms tieši es uz Brīvbodi nesu, vēl es aiznesu, man liekas, kaut kādus astoņus vai sešus maisus ar drēbēm uz... Pie Daugavpils ielas ir tā ar baznīcu saistīta, nu, pie tām māsām. Tur es aiznesu.Tā kā, nu, es visur kur. Tad es vēl uz Iļģuciemu braucu. Kāpēc. Es varētu tikpat labi iedot... Nu, tas ir mans... Tas jau vairs nav.No Purvciema uz Iļģuciemu? Bet tas ir interesanti, es domāju, nu, tā kā, jo es visādas tās tieksmes.Kāpēc es tā darīju? Es dažādoju ar domu: nekas, tur pietiek, tagad nesam uz turieni.
Bet, piemēram, teiksim, tie tuvinieki, kam palīdzēja, tur bija arī tā doma, ka viņi arī lūdza to palīdzību, vai tā kā?Principā bija kā? Bija paredzēts tā, ka cilvēkam pateica, ka vajadzētu paņemt kaut kādas mantas, un pārējās – būs firma, kas izmetīs ārā visu, vienkārši paņems un miers.Nu, un es, man žēl ir, jo es uzskatu, ka tā nav forši. Un, nu, jā, un tad es tā varētu teikt, ievilku viņiem to visu procesu. Jo, ja būtu firma, viņi izmestu ārā vienāpiegājienā viss, un viss jau ir tīrs, viss, vairāk nav, par ko domāt. Jā, bet, nu, man tā kā žēl tā bija. Tā.Un kāda tiem tuviniekiem bija tā, nu, teiksim, par to, ka tas ir ieildzis vai kaut kā tur...?Nē, nē, nu, tas tur nebija tik traki, jo bija kaut kādas lietas arī, ko, piemēram... Nu, atkal tās pašas durvis cilvēki daži paņēma, daži nopirka, nu, tur mēs kaut kādas lietas, jo jebkurā gadījumā tur vajadzēja remontu taisīt, un tad tas viss vienalga būtu kaut kādā veidā jārisina, ja. Tāpēc viņiem, nu, paldies Dievam, nebija tik negatīvs tāds. Man, protams, iekšējais bija tāds pašpārmetums sev, ka es tik ilgi tur ņemos, tas ir viens, jo tie cilvēki – patiesībā, kāpēc man vienā brīdī likās, ka tiešām vajadzēja izmest ārā, jo tie cilvēki ir ļoti dažādi. Aptuveni piesakās un neatnāk, un piesakās trīsreiz, četrreiz, zvana, es sēžu 5 stundas aukstā dzīvoklī, tur jau viss bija, siltums atslēgts, tāds pagrabstāvs bija. Es tur aukstā dzīvoklī sēžu, un tas cilvēks neatnāk, piemēram. Viņi zvana tev un saka, "Jā, es tūlīt būšu, bet viņi neatbrauc." Četras stundas man saka pa telefonu, ka viņi tūlīt būs.
Nu, ļoti dažādi. Tas bija tāds interesants periods un piedzīvojums man.Un, teiksim, tagad, vai var bišķiņ, nu, cik gribas, bet izvērst par to vajadzību tagad savā dzīvesvietā arī.Kāpēc? Tāpēc ka es, piemēram... Tagad pēdējais, ko es nesu vakardien, es aiznesu grāmatas un vēl kaut ko. It kā tās grāmatas no vienas puses es varētu atdot radiniekiem, bet radinieki nelasa grāmatas. Vienkārši nelasa, un viss. Bibliotēkas neņem, viņiem laikam par daudz ir, es saprotu.Vakardien bija tā svētdiena, ja?Nē, vakar bija piektdiena. Paga. Ā, vakar. Es jau sajaucu svētdienu. Paga. Kad ir? Kad ir? Piektdiena, jā, jā, jā. Tās dienas arī. Lūk, un attiecīgi, tātad, es tās grāmatas, ko es tagad atnesu, es viņas izlasīju. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka es negribu tā, ā, man nevajag, es, tagad, ja [atdošu]. Man jau tā pievienotā vērtība, es viņas izlasīšu un tad došu tālāk. Es tā to redzu. Standartā cilvēks tā nedarītu. Nu, labi, man tagad vairāk laika, es to varu īstenot, ja. [Smejas] Bet, nu, jā, kaut kā tā. Es domāju, ka šis tieši periods ar tām grāmatām, visu pārējo, man vienalga būtu kaut kur viņas jāliek. Ja es gribu taisīt remontu, kaut kur man viņas jāliek, vai ne? Bet atkal te es kaut ko iegūstu, nu, tādā ziņā, ka es izlasu un tad dodu prom. Izmest ārā man ir žēl.Bet, teiksim, bet vispār tā pati vajadzība...Dot prom?Nē, tā vajadzība...Iztīrīt?Jā, to savu telpu, vai tā ir tāda periodiski bijusi?Nē, es esmu vairāk krājēja. Jā, es esmu krājēja. Es domāju, ka tas tāpēc, ka mums kā mums visiem ir bijis dzīvē, ka mums nav bijis daudz lietu. Ir kaut kādas vērtības, kas man iekšā ir, ja ir kaut kāda laba...
Tāda kvalitatīva lieta, vai kas ir no vecvecākiem mantots, piemēram, ja, bet ne jau katru, katru lietu, nē. Ja, bet vērtības, tās ir jāsaglabā. Protams, ar laiku es saprotu, ka, nu, ne jau es katru, teiksim, salveti, es pārspīlēju, es katru salveti nesaglabāšu. Un vēl joprojām, piemēram, nē, man nav, viņi tagad jau ir citā mājā, bet vēl joprojām kalpo koka krēsli. Viņi ir ļoti labi. Tiešām kvalitatīvi koka krēsli. Man gan ir pīts, apaļš galds. Par to es vēl domāju, ko man ar viņu darīt, ja, bet varbūt viņu var apspēlēt kaut kā interesanti. Principā, nu, pēc idejas, man viņš nekur tā neiederas, pilnīgi nekur. Vispār. Bet, nu, labi, viņš man stāv mājās.Lūk, tāpēc ir tā, ka es [esmu] vairāk krājēja, bet šobrīd es domāju, ka tas tā vairs nebūs. Ir jāmainās.Kāpēc? Man daudz kas man mainījās patiesībā. Man mainījās... Pagājušajā gadā tas process sākās, ka es daudz ko... Jā, pagājušajā gadā. Es aizbraucu uz mēnesi pa Eiropu vienkārši, jo noslēdzās darba attiecības, un tad es sapratu, es ļoti gribēju ceļot, un es domāju, ka man atvaļinājums nebija izņemts. Un par cik man uzņēmums pateica, ka nē, viņi nedos man to atvaļinājumu, viņi vienkārši samaksās naudu, un man to atvaļinājumu vienalga jāņem it kā. Un es izdomāju, labi, tad es braukšu ceļojumā. Un aizbraucu, un tad ar to arī sākās, ka tagad, nu, tagad tas ir izdarīts, tagad ir jādomā kaut kas ir lietām, kas ir par daudz. Nevis jāatvadās, jāsaprot, ko reāli vajag, ko nevajag, un tālāk jau skatās, kas tālāk notiek. Papildus es domāju, ka man tas vēl
Tas vēl viss... Ir šobrīd eksistenciālas pārdomas par to, kas notiek vispār pasaulē. Un vai, piemēram, ja kaut kas notiktu šeit, vai es gribētu, es nezinu... Tāds arī, lai arī negribētu citreiz pat atzīt, bet kaut kur ir tas materiālisms man iekšā, man žēl zaudēt mantas, kas man ir, ko es esmu rūpīgi pirkusi. Līdz ar to, tad es domāju, ja kaut kas notiktu šeit, karš sāktos, man būtu žēl pamest to visu. Es labāk šobrīd lēnā garā tā kā atbrīvojos no tām lietām, man viņu nav, man nav vienkārši žēl paņemt somu un aizbraukt. Idejiski. Jā, nu, tādā ziņā. Tas ir vēl viens aspekts, kas man ietekmē šī brīža to sajūtu, nu, tā kā mainīt. Skatīties savādāk, nevis mainīt, bet skatīties savādāk uz lietām. Kaut kā tā.Labi. Un vai vari pastāstīt mazliet tieši par kaut kādām attiecībām ar Brīvbodi? Kurā brīdī tu par to uzzināji un kā, un varbūt par to pirmo apmeklējuma reizi?Es domāju, ka Brīvbode bija... Tas gan bija, tagad es domāju, bāc, cik tad? Sākumā noteikti es skatījos kaut kādu raidījumu, raidījumā kaut kādā bija, es neatceros, kur tas bija.Nu, šur un tur ir bijis, ne? Zaļgalvis vai?Jā, jā, varētu būt, varbūt. Bet tas bija kādi vairāki gadi, četri gadi atpakaļ, ne? Kovida laiks.Jā, laikam.Jā, varētu būt, es neatceros precīzi. Man vienkārši tie gadi jau arī tagad jūk. Bet es tad neko negāju, es vienkārši zināju, ka tā ir laba, nu, ka tā ir interesanta vieta, man būs jāpaskatās, bet es negāju. Un tad, kad es sāku jau šķirot tās mantas, tad es domāju, ok, kur tad es varu nest? Un tad, protams, ka primāri man bija.Tas bija pagājušogad, ja, vai?Nē, nē, nē, vēl pirms tam.
Un tad es, un tad, kur tad es varu nest? Un tad es sāku jau, es neatceros, kur man pirmais... Es esmu bijusi tātad centrā, nu, šeit. Un kur es vēl esmu bijusi? Nu, tanī, nu, tanī otrā, kas ir nevis Mežparkā, bet, nu, Čiekurkalnā. Tur baigi neērti man tikt. (smejas)Tāpēc es tā nepraktizēju uz turieni. Jā. Kaut kā tā.Un vai tu atceries pirmo iespaidu vai kāds tas pirmais apmeklējums?Es teiktu tā, ka man tad, kad es skatījos to... Es salīdzinu vizuālo tieši tāpatās, kā es aizbraucu uz Ēģipti, paskatījos piramīdām, fantastiski video, tad tu aizbrauc. Nu, tā kā, ja? Te man bija tā, ka es skatījos video, man likās tā, ai, cik interesanti un tā. Protams, ka arī klātienē bija viss labi, bet, nu, likās tā savādāk vienkārši, vienkārši savādāk. Tā vide ir savādāka, nekā man, es viņu biju tādu iztēlē uzbūrusi sev kaut kā savādāku.Bet, ja var kaut kā pāris vārdos tā kā izteikt, kā tieši varbūt?Tātad, protams, ka tur, es nedomāju, ka tur jābūt ir videi šādai (rāda uz kafejnīcu), ja, es par to nerunāju, vienkārši, ka viņa ir vienkāršāka nekā es viņu tā kā savā galvā uzbūru. Bet tas nav sliktā nozīmē, vienkārši vienkāršāka, nu, ja, vienkārši vienkāršāka un viss. Ir iespējams, ka tur arī, tur jau nebija centrs, tur bija tā, tā, man liekas, ka tas Čiekurkalns varētu būt.Iespējams. Es neatceros. Jā, grūti tagad noraksturot. Viss jūk kopā.Bet, piemēram, bet vai bija atšķirīgi iespaidi par to, nu, Purvīša ielu un Viskaļiem?Nu, tas Čiekurkalns ir plašāks, protams, jā, tas ir saprotams. Plašāks, jā.
Iespējams, ka ir atšķirīgi, mēdz jau būt situācijas tādas, ka, piemēram, tev plauktā stāv kaut kādas vienas lietas, viņas izskatās vienā veidā, un tad, kad tev cilvēki tur paņem vai atnes kaut ko citu, protams, ka tas izskatās citādāk. Jā. Tas viss mainās, līdz ar to, nu, es saprotu, ka es objektīvi arī nevaru novērtēt, tikai sajūtu līmenī.Jā, nē, tikai par sevi. Bet par to, teiksim, saprašanu, kā viss darbojas?Cilvēki atnes savas mantas, tās, kas kādam varētu noderēt, un attiecīgi, ja viņam ir nepieciešams, viņš var paņemt kaut ko, kas viņam var noderēt.Vai bija sākumā varbūt kaut kas tā kā neskaidrs vai?Nē.Vai varbūt kaut kas, ko novēro par to, kā citi apmeklētāji rīkojas, ko var tā kā pamanīt: ā, tā jādara, vai kaut kā, o, tā citi dara, vai kaut kā?Nē. Es neesmu pamanījusi, nu, pagaidām es laikam neesmu. Nē.Bet vai sanāk arī no Brīvbodas tā kā...Paņemt? Paņēmusi, ko es esmu paņēmusi? Paņēmu vienu augu. Es izdomāju, ka man tajā brīdī vajag augu. Es ieraudzīju, tur bija, to es paņēmu, jā. Un tad man viena blūze bija tāda oranža. Ārprāts. Man patīk ļoti spilgtas tādas lietas dažkārt.Un ienesājās vai?Jā, jā, jā, es nēsāju, nēsāju.Un augs joprojām arī?Tas nobeidzās. (smejas) Nu, man augu nav, tāpēc ka es viņus nobeidzinu pati. Es jau zinu, ka tā ir mana problēma. Jā. Varbūt tagad iznāks pavasarī. Kaut gan šaubos, nu, redzēsim, skatīsimies. Es esmmu nevērīga pret augiem. Man tik mākslīgie der.Nu, jā, bet tad izklausās, ka ir tās divas lietas, nu, kas vismaz tā kā palikušas atmiņā.
Tad izklausās, ka tā proporcija ir tāda bišķiņ, ka vairāk tā kā tu izmanto Brīvbodi, lai aiznestu.Jā, jā, protams, jā. Nu, jo man ņemt, nu, lielākoties, jā, man ņemt tā kā nav nepieciešams, jo, nu, tad tas atkal būs, ka es ņemu klāt sev. Man tas pagaidām tā kā nav vajadzīgs.Bet vai tu vari ieskicēt, kur citādi tu sagādā lietas ikdienā?Tātad, skatoties, kādas. Nu, labi, nu, piemēram, nu, veikals, jā, jebkurā gadījumā veikals, vai arī apģērbu es varu gan veikalā pirkt vai kāds man atdod.Tā mēdz būt?Jā, jā, jā, mēdz būt, piemēram, šī kleita man ir atdota. Vai arī, piemēram, ir arī tie second hand. Mēdz būt arī kaut kas tāds, bet tas retāk varbūt.Labi. Un, lai atbrīvotos, tu pieminēji, ka ir diezgan dažādi arī, nu, ka ir bijušas...Nu, izmest ārā. Var ielikt tanīs kastēs.Un kā tu, piemēram, pieņem lēmumu, kāds ir tas process, teiksim, tad, kad ir tā šķirošana, kad jāizvēlas, ko nest uz kurieni? Viens bija, tu minēji, ja, ka tiem jau pietiek, tad nākamajiem un tā...Ar šķirošanu, protams, ja es redzu, nu, ir nianses, ko es pati saprotu, ka baigi grūti ir izfiltrēt. Piemēram, ir lietas, ko es teorētiski varētu nēsāt. Ja es aiznestu, kāds pateiktu, kā tu tādu atnesi? Teorētiski es viņu varētu pat pati vēl uzvilkt, bet man ir par daudz vienkārši. Un tad es kādu.
Un tad es kādu atdodu. Standartā man ir radinieki, kuriem es arī varētu uz laukiem aizvest, ja. Bet viņi saka, viņiem arī par daudz. Vai arī man tam, kam it kā vajadzēs, tiem radiniekiem, kuriem es vadīšu, man tas ir finansiāli neizdevīgi, jo man ir jāsūta uz kaut kādu, nezinu, lauku pilsētu ar pastu, un es par to samaksāšu vēl naudu. Es labāk iedodu viņiem naudu, lai viņš aiziet nopērk. Nu, ja, tā kā, nu, par to ir stāsts. Tāpēc te atkal ir nianse, ka dažkārt, ne vienmēr, bet dažkārt man liekas, ka es nesaprotu cilvēkus, piemēram, arī radinieki, vienalga, radiniekus, ja, kuri saka, es tādu neuzvilktu. Okei, viss kārtībā, ja nevari, tad neņem vienkārši, ja. Bet es, piemēram, varētu uzvilkt, nu, tā kā, bet man vienkārši ir par daudz.Bet par ko ir runa?Nu, par drēbēm, piemēram.Tas nav par nolietojumu vai par kaut ko tādu, ja?Jā, nu, pieņemsim. Jā. Teorētiski, jā, nu, šiten viņam ir bumbuļi, viņiem ir bumbuļi. Kāds man pateiks, es tādu nevaru uzvilkt. Okei, es saprotu. Bet tai pat laikā, ja man jādomā, ja man nebūtu nekā, un es atnāktu, nu, cilvēks no, nezinu, Ķengaraga atnāktu, jo tur, es skatījos, nāk ļoti dažādi cilvēki, vai ne? Tur ir, kam vispār nekā nav. Ja man vispār nekā nav, man ir nodegusi māja, tad es paņemšu ar sabumbuļotu, galvenais, lai man būtu ko uzvilkt. Ja? Tāpēc man dažkārt nav saprotami cilvēki, kas pasaka, ka viņiem viss ir slikti, jo viņi neko nevar nopirkt. Bāc, ja tev nav naudas, tu vari aiziet uz second handu un tu vari nopirkt par ļoti, ļoti salīdzinoši mazu naudu. Nu, tu vari nopirkt. Tas neiztur to kritiku bieži vien, vai ne? Ja cilvēks grib iet tikai veikalā, okei, tad tā ir lieta, un arī veikalos salīdzinoši labas cenas, par labām cenām var nopirkt. Tāpēc tas ir viens, kad es šķiroju, protams, tas, kas ir pilnīgi nolietots...
Man ir cilvēki... Man mamma nomira, līdz ar to es te mammas mantas, lielu daļu mammas mantu es arī vedu projām, ja. Tur es sākotnēji daļu kaut ko atdevu radiniekiem, ja, kas kuram derēja. Kas nederēja, tad tos es jau nesu projām. Atdevu viņas varbūt draudzenēm vai tā. Teiksim, apakšveļu, es nekur nedošu, nu, tas ir vienkārši sviežams ārā. Kaut gan cits pasaka, viņš varētu uzvilkt, bet, nu, es to es uzskatu, ka nē, tam ir jāaiziet miskastē un miers. Lūk. Kā vēl es vērtēju? Nu, es atkal, piemēram, skatos, ja es pat zinu, ka man radiniekiem noderēs, bet es zinu, ka viņiem ir jau, es nenesīšu, nepiedāvāšu. Tāpēc, ka nav viņiem jākrāj. Jo tad atkal viņš krās. Nu, piemēram, viņš aizies no dzīves, izsviedīs ārā, nu. Viņam dzīvē pietiek ar to, kas viņam ir, nu, ja beigsies, tad nopirks jaunu.Bet, piemēram, izvēle starp tiem konteineriem vai nest uz Brīvbodi, vai nest uz, teiksim, kādu citu vietu?Es teikšu tā, ka uz konteineriem man varbūt vieglāk. Man būtu vieglāk. Es nezinu, kāpēc man nav uzticības, neesmu izpētījusi līdz galam laikam viņus, es nesaprotu, kur viņš paliek. Vai viņi tiek aiztransportēti kaut kur un pēc tam pārdoti? No vienas puses, nu, kāda man starpība, vai ne, it kā. Tā mana iekšējā vienmēr ir cerība ir bijusi tāda, kaut gan laikam tas ir mans naivums. Man iekšējā cerība ir tāda, ka Brīvbodē atnāks cilvēks...
Nu, es nezinu, pēdiņās bezpajumtnieks, no Ķengaraga vai no Purvciema, vienalga, kuram nav, kurš paņems, un, ja viņam vajadzēs, viņš paņems. Nu, man tā ir tāda cerība. Vai cilvēks, kuram ir mazāk, kuram vajag, paņem. Savukārt, tur man liekas, ka pārdos to visu. Protams, ka es saprotu, ka pārdod visur, Otrā elpā, visur. Ā, Otrā elpā es arī vedu, bet arī tur pārdod, visur visur viss notiek. Tieši tas pats bizness, protams. Pēdiņās, bizness, ja. Nu, to atkal var darīt, katrs jau dara, kā grib. Kaut kā tā.Bet, piemēram, atšķirība par to, vai nest uz Otro elpu vai uz Brīvbodi? Vai tur ir kaut kāda?No vienas puses, es saprotu, ka Otrā elpā it kā es saprotu, ka tur pārdos. Man tā kā negribas, ka tā dara, no vienas puses, bet no otras puses, nu, kāda starpība? Viņi jau vienalga liek sociālos projektos un vēl nodrošina darbu. Jo man gribas tā – tā mana doma ir atdot. Tad jau, ja es pārdotu, es pārdot arī pati varu. Kāpēc man jānes, lai kaut kur citur pārdod, ja es pati varu pārdot?Bišķiņ starpjautājums, ko es atcerējos, bet, piemēram, par to Zaļgalvi, ja tas bija tas Zaļgalvis, ja? Nu, es domāju, vienkārši, vai tu skaties tāda veida raidījumus, vai tā kā, vai tevi interesē tāda tēma, tā kopumā tā vides tēma vai?Jā, protams, mani interesē. Tas mani interesē vienmēr, jo viss, kas saistās... Es, piemēram, šobrīd, kad braucu, protams, tas vispār diskutabls jautājums ir par vidi un visu te, klimata, visas šīs te lietas, tādas diskutablas patiesībā. Atkal tā ir mana mazliet... Arī Grēta šobrīd ir pateikusi, ka pēkšņi viņai vairs nav aktuāls šis jautājums, ja. Nu, mēs saprotam, kāpēc. Bet es arī iegādājos, piemēram...
Mugursomu no pārstādātas plastmasas. Standartā es varēju nopirkt jebkuru citu, vai ne, nu, vienalga.Bet kad bija izvēle starp dažādām, tad...?Jā, jā, man vajadzēja mazu, jo es ceļoju, tad vajadzēja, lai ieiet tur konkrētā tanī, zem, zem tā. Citi cilvēki domā, ka es to izdarīju tikai tāpēc, ka tas ir moderni šobrīd. Nē. Tas nav tikai tāpēc. Tas ir tāpēc, ka man tiešām saista, nu, patīk tā ideja, tas ir viens. Ja, piemēram, maisiņus, es maisiņu neizmetīšu ārā, jo mans suns, mans suns jāved ārā un jāsavāc aiz viņa viss, kas viņam tur paliek. Es maisiņu varu izmest ārā, parasto maisiņu, pēc tam aiziet nopirkt sunim maisiņu, vai ne? Bet es varu to maisiņu sagriezt uz pusēm un izmantot, ja. Nu, tādā veidā, tas ir tas, kā es to daru. Jā, mani interesē viss, kas ir par un ap vidi. Bet arī, es teiktu, ka es vienmēr uz jebkuru jautājumu skatos ar lielu skepsi, tikai tāpēc, ka es saprotu, ka nav neviena jautājuma, ko nevirza, nu, kaut kas, tāpēc ka kādam vajag kaut kādā brīdī nopelnīt. Bet tas ir okei. Tā ir dzīve.Tu piemini dažus piemērus, bet vai ir vēl kaut kas varbūt, kas tevi, teiksim, tieši tādā patēriņa jomā vai arī tajā atbrīvošanās no lietām jomā, nu, kas būtu ar tādiem vides apsvērumiem?Nu, mazāk patērēt. Es nevaru teikt, ka es... Man ir ļoti daudz mantu un ļoti daudz drēbju, bet es nevaru teikt, ka es esmu tas cilvēks, kurš ļoti daudz pērk. Nu, it kā liekas, kā tu nepērc, tev ir astoņi maisi, ko atdot, vai ne? Bet tas nav tik traki. Man ir, piemēram, bikses, kas man ir astoņi gadi. Es viņas nevaru novalkāt vienkārši. Teorētiski kāds pateiktu, bāc, nu, vienkārši, nu, tev ir jāšķiras no tā, un miers.
Divus, trīs gadus panēsā un tad atdod prom vai izmet ārā, vai ne? Nu, nē, bet, ja viņas ir normālas, kāpēc man tas jādara? Teorētiski. Tāpēc es mazāk pērku. Es diezgan maz pērku. Kopumā es maz pērku. Lai arī izklausās, ka man ir ļoti daudz – ir, bet es maz pērku.Tad arī vienkārši citos veidos arī tās lietas tā kā nonāk, ja? Tu minēji.Jā, bet tas ir ļoti minimāli, ļoti minimāli. Vienkārši tā, ka es kaut kā nevaru novalkāt tās drēbes. Nu, es esmu vienkārši... Tā ir tā kā mana īpatnība, ka es pārāk ilgi, nu, to visu tā kā nēsāju, nēsāju, nēsāju. Pārāk ilgi, bet tā ir mana īpatnība.Bet tad vai ir viegli šķirties no lietām? Kā tu to raksturotu?Šobrīd es saprotu, kad ir, nav tik traki. Var viegli šķirties. Vienkārši ir mazliet jāmaina sava domāšana. Jābūt ir balansam starp ātro patēriņu, un balansam starp to, ka tu... Nu, lai tas neizskaitās jau smieklīgi.Bet vai tas ir bijis kaut kā atšķirīgi tev...? Vai šīs domas ir tur kaut kā mainījušās? Vai tas ir bijis tā kā atšķirīgi dažādos dzīves posmos?Vienmēr ir bijis... Nē, man ir, protams, ka es kaut kādos padsmit gados, kad man bija padsmit gadi, tad es vairāk to domāju nopirkt ātri kaut ko, skaistu uzvilkt. Bet es nezinu, vai tad nekvalitatīvākas tās mantas bija? Kaut gan arī tagad ir diezgan, nevar teikt, kvalitatīvas, bet man gadās tā, kad pat nekvalitatīva manta man ļoti ilgus gadus kalpo. Un mani tas vienmēr ir šokējis. Nu, es gribētu, lai viņa ātrāk nobunbuļojas.Gribētu? (smejas)Gribētu.Lai varētu tā kā, ja?Jā, bet nevar.Un tad ir tā atbildība, ja? Pret to lietu.Jā, tieši tā, nu, ja viņa, ja viņa ir normāla, kā es viņu, kāpēc man viņu tā kā...?
Bet tad kā tu tomēr izlem, teiksim, atbrīvoties?Atbrīvoties? Nu, šobrīd es izlemju tīri racionāli. Ja man tas ir ļoti ilgus gadus bijis, un praktiski un teorētiski viņš ir nēsājams vēl... Vai arī es saprotu, ka es tomēr gribētu kaut ko citu, jo man nevajag 25 blūzes, man pietiek ar piecām. Tad es tās 20 varu atdot. Jo to, ko esmu visu atdevusi, es šobrīd neizjūtu vispār nekādu diskomfortu. Un es neko neesmu tā jaunu nopirkusi klāt. Un tās 25 blūzes man bija tā, jā, es varēju viņas tur mainīt, mainīt, mainīt, mainīt, mainīt. Tāpēc viņas man nenonēsājās.Labi, bet varbūt par brīvbodi arī varbūt, nu, atgriežoties. Tas pats apmēram iespaids, ko cilvēki dara šajā vietā, ko cilvēki meklē šajā vietā, kā izmanto šo vietu, kāds iespaids tev ir radies?Nu, tā, nu, cilvēks ierauga, ja viņam ir tas, kas man ir tā... Ir sievietes, kuras... Toreiz man bija tā, ka man bija pie logiem putnu... Man bija logiem režģi, un pie režģiem, tātad putni kāpa uz tiem režģiem. Un man tas traucēja, un tad es tur liku visādus variantus, lai tos putnus dabūtu nost. Tad tur bija karināmi, tad tur bija tāds ultraskaņas aparāts. Jā, nu, visādus tur mēģināju, bet nekas nepalīdzēja. Es režģus noņēmu nost, un tad man bija palikuši tie putnu biedēkļi, tie bija palikuši tā kā, tos es noņēmu nost. Un es domāju, labi, es varu izsviest ārā, bet es pie reizes varu aizvest tur, varbūt kādam noderēs dārzā uzlikt. Un sieviete uzreiz, kā es atnesu, tā viņa uzreiz arī paņēma, nu, pa tiešo, ja? Es domāju, nu, ļoti labi. Tā kā cilvēks, ja viņam, viņš redz, ka viņam vajag, viņš paņem. Tas ir labi, jo tad vismaz tu saproti, ka tas neaiziet miskastē.
Nu, tad, ja kādam vajadzēs, viņš, nu, viņš aizies nopirks atkal. Bezjēdzīga tāda ražo..., preču, nu, pirmkārt, viņš netērē naudu, tas ir viens, un, otrkārt, tas ir kaut kur jāiznīcina. Tas rada to papildus, nu, tās plastmasas. Tas man svarīgi liekas, ja mēs varam samazināt, it sevišķi kaut kādu plastmasu, nezinu, elektronikai īpaši arī, piemēram, tās visas, nu, visas tās lietas, nu, izmešus, tas ir fantastiski.Jā, vai ir vēl kaut kas piebilstams par šo jautājumu?Cilvēki ņem to, kas ir vajadzīgs, jā. Man šķiet, ka tā.Tad liekas, ka tāds svarīgs aspekts ir, ka tā vieta ir fiziska, ka tu redzi uzreiz? Kas arī sniedz gandarījumu, ka redz uzreiz, ka kāds paņem? Un, ka tas nav, teiksim, kaut kā virtuāli?Nu, es jau, es atnesu, es jau nezinu, kur tas varbūt aiziet. Es nevaru, es nezinu, kur tas aiziet pēc tam, vai ne? Tur man nav pārliecība, bet es domāju, ka tas man tā mazāk varbūt arī... Nav jādomā par to.Tev varbūt ar, nu, mazāk to lietu, ko tu esi ņēmusi no brīvbodes, bet es domāju, vai ir kaut kāda atšķirīga sajūta par tām lietām, kas ir ņemtas no turienes?Nē.Tu īpaši nedomā par to, ja?Nē, nedomāju, nē.
Un cik apmēram bieži ir sanācis apmeklēt?Šobrīd biežāk, jo tagad es tātad atbrīvojos no lietām. Atkal tas pēdējais periods – es teikšu, pēdējā gadu laikā – biežāk, tāpēc, ka man tur nācās tās mantas tur... Pirms tam bija Covids arī, tad arī sevišķi tur neplanēja neviens. Pirms Covida, ko es pirms Covida darīju? Nu, pirms Covida es patiesībā nēsāju līdz tam brīdim, kamēr ir jāmet ārā. Nu, tā, ka pavisam jāmet ārā. Tā bija. Labāk es tagad atdodu un atbrīvoju vietu, kur potenciāli, ja gadījumā vajag, varētu kaut kas ienākt, tad ienāks. Ja nē, tad nē.Tad ir tā sajūta bišķiņ, ka tā iespēja kaut kur atdot, ka tā ir bišķiņ arī mainījusi tos paradumus, ja?Jā, ja ir iespēja, tad, protams. Kaut gan, es domāju, protams, ka jā. Nu jā, jo tad tev nav jāuzkrāj mājās, nu, tā teorētiski.Mhm. Un vai ir veidojušās bišķiņ attiecības ar citiem apmeklētājiem vai ar tiem darbiniekiem brīvbodes?Godīgi teikšu, nē. Nē, man nav. Man nav. Tas tā nav. Kāpēc? Tāpēc, ka tas vienmēr ir tā diezgan konstruktīvi. Es aiznesu, es varu kaut ko tur pateikt, jā, bet, bet tā tas parasti ir tā, ka es jau saplānoju parasti, kad es braukšu uz kurieni, tad es izdarīšu to, tad es aizbraukšu tur, tad es aizbraukšu tālāk. Nu, tā kā jau ir sagatavots dienas plāns.Tad tas plāns parasti ietver to, ka tu drīzāk tā kā atdod tās lietas vai tu izmet tur aplīti arī paskatīties?
Nē, tagad es nē. Tagad es apzināti pasaku, nē. Sev jau apzināti saku, nē, nē. Tāpēc, ka šobrīd, nu, kāda man jēga tagad tur skatīties kaut ko? Nu, tagad es nevaru to tā atļauties. Tad es tur sākšu atkal vilkt mājās kaut ko.Nu, labi, tad es tomēr pajautāšu jautājumu, vai tu Brīvbodē jūties kā daļa no kopienas vai tomēr kā individuāls apmeklētājs?Es laikam individuāls apmeklētājs. Bet, protams, ka man patīk tā doma, ka to var darīt. Nu, protams, ka ir tā, tā sajūta, ka tu, ka tu vari kaut ko atnest, tas ir labi. Bet es nevaru skaitīt sevi pie kopienas, nu, tādā klasiskā izpratnē, nē. Jo manā uztverē kopiena ir tas, ka cilvēki vairāk tur komunicē, runājas. Tāda veida komunikācija. Tā ne. Bet daļēji sajūtu līmenī, protams, ka jā, jo tā ir tā vieta, kur tu vari atnest un tu saproti, ka kādam tas noderēs.Vai tu mēdz kaut kā citiem stāstīt?Jā, es stāstu.Vai tu vari mazliet ieskicēt, ko un tā kā kam un kādos?Es stāstu, kur es stāstu? Nu, respektīvi, radiniekiem es pastāstīju, kur es nesu, paziņām, draugiem. Man jautāja, tad es stāstu. Tā.Un vai tur ir bijusi kaut kāda, es nezinu, kaut ko, ko var ieskicēt?Nē, viņi jautā, viņi vienkārši pajautā, kas tas ir. Un tad es stāstu par visiem tiem variantiem, kur var nest, jo liela daļa no tiem cilvēkiem, viņi visi vai nu izmet ārā vai nu arī ieliek kastē. Tāpēc, ka tas ir ērtāk. Man pat dažkārt, kas man bija? Nu, piemēram, man radiniecei, viņai bija, pieņemsim, makaroni, kuriem ir termiņš beidzies.Jā.
Nu, ko darīt teorētiski? Mest ārā? Es tagad jautāju, es nezinu.Jā, es, nē, nu...Nu, vot, tas ir jautājums. Ja man nebūtu mājās, es viņus, man nav problēmu, tāpēc, ka es saprotu, ka viņam nav termiņa, nu, nav termiņa tāda. Jo tur nav šito te kožu, ja, tad viņi ir normāli ēdami. Vai cita mana radiniece, ko izdarīja, tāpēc, ka viņa neēd, viņa man, piemēram, atdeva kaut kādas piecpakas šito te, kā tas saucās? Šķeltos zirņus. Nu, tā kā, okei, es nezinu, man liekas, ka viņiem arī ir... Man nav problēmas, jo es jau kaut kā viņus noēdīšu laika gaitā. Bet nu, es pat nezinu, vai viņiem ir vai nav [beidzies termiņš]. Es labprāt aizvestu viņus tur, bet atkal es domāju, es nezinu, kā atkal skatās, vai ne? Jo grūti jau saprast, jo vienā reizē bija tas komentārs no tā vīrieša, kas tur strādā, tā kā, ai... Es neatceros, kā viņš to pateica. Bet es visu saprotu, tāpēc es domāju, labāk es nedarīšu, es labāk tad atdošu sunim, lai noēd, vai pati noēdīšu, principā pati noēdīšu. Tas nav ļaunā nozīmē, ja, vienkārši es kā cilvēks fiziski saprotu, ka tieši tas pats ir. Es varētu nēsāt kleitu ar bumbulīti. Nevis tā, ka pavisam, pavisam nobumbulots, kur kauns būtu, ja? Es varētu. Un tieši tāpat es varētu apēst, nezinu, kaut ko ar notecējušu termiņu tikai tāpēc, ka viņš nav slikts. Par to ir stāsts.Un tad, piemēram, ja šādas situācijas akumulētos vairākas, tad es saprastu, ka nē, ir vieglāk izmest ārā. Te ir tas stāsts, kāpēc cilvēki viļās bieži vien. Viņi vienkārši saprot, ka nē. Man to nevajag. Tāpēc man varbūt ir kaut kāda tā sajūta, labāk es aizeju ātrāk...
Ātrāk prom, lai es nedzirdu. (smejas) Es tā domāju vienkārši.Bet par tiem radiniekiem, nu, ka viņi izmestu tai kastē, tu domā tajā konteinerā, ja, tajā sarkanajā?Vai draugi, viņi visi met ārā. Kaut gan man liekas, ka pat salīdzinoši normālas lietas, bet viņi saka, es taču nevaru nēsāt tādas. Nu, okei, nu labi, nu. Man žēl, bet es viņiem neteikšu, viņiem gan es neteikšu, "es vedīšu pie sevis un tad atkal vedīšu uz turieni", tā nē. Tas ir tādā, nu, citreiz es tā darītu, bet es nogurstu arī no tā, protams, ja. Tas aizņem ļoti daudz laika.Tad tu kopumā atpazīsti sevī bišķiņ tādu paaugstinātu to apziņu, kaut kādu to atbildības sajūtu?Izteikti. Jā, jā, jā.Vai tev ir kaut kāda, es nezinu, versijas, no kurienes nāk vai varbūt, nu, tā kā vēl kaut kas, kur tas izpaužas?Kopumā man tas ir dzīvē bijis vienmēr. Nu, vai uztraukums par cilvēkiem kā tādiem, ja. Cits pateica, kāpēc tev jāuztraucas par šiem cilvēkiem, domā par saviem! Man tā nav, man ir kaut kāds – es par cilvēkiem kopumā domāju, par sabiedrību kopumā, par valsti kopumā, par pasauli kopumā.Kāds paskatīsies un pateiks, ka viņam ir svarīgs tikai viņa darbs un viņa darba vieta, uzņēmums, kas tur citur tur, viss vienalga. Man tā nav. Es tā kā skatos perspektīvā vai ilgtermiņā, nu, sistēmiskāk varbūt vairāk, jā. Kā katra tāda mūsu darbība ietekmē tālāk jau kaut kādu procesu. Mēs neesam gluži vienkārši viens cilvēks centrā, cilvēks Rīgā, cilvēks Latvijā, cilvēks pasaulē. Tā.Vai tu vispār sevi uzskati par taupīgu cilvēku?Ļoti, jā. To es ne tikai es uzskatu, to citi uzskata arī.
Vai ir bijuši kādi komentāri par to?Tieši tā. Ka es esmu ļoti taupīga. Šobrīd varbūt es vairāk mēģinu sev tā palaist grožus vaļā, bet kopumā, jā.Un tas lēmums palaist grožus vaļā, tas arī kaut kā...Tāpēc, ka... Jā, es vēl gribēju nokomentēt, bet es saprotu, ka es... Tas lēmums, kāpēc tāds lēmums?Nu, vai kā tas nācis, kurā brīdī tas tev tā kā apzināti ir nācis?Es domāju, ka man tas ir nācis... Nu, vairāku, teiksim tā, lietu kopsummā. Es pieļauju iespēju, ka mammas nāve... Mēs nedzīvojām kopā, bet vienalga es pieļauju, tas ietekmēja, tāpēc, ka vienu laiku viņa dzīvoja pie manis, kamēr es... Viņa pēc infarkta bija. Bet kopumā mēs ar viņu bijām ļoti tuvas. Iespējams, ka tā saikne visu dzīvi bija ļoti tāda tuva. Un kaut kā tāda sajūta, ka tagad ir tā palaists pilnībā vaļā. Tas ir viens, kas ietekmē noteikti. Otrs – ietekmēja tā mana iekšējā apziņa, ka es īsti nepareizi dzīvoju. Kā es dzīvoju, tas nav pareizi. Kā piemērs, es varu atļauties kafiju, bet es citreiz nenopirkšu viņu. Nu, piemēram, ja? Idejiski.Vai arī, piemēram, ja man saka tur trīs eiro, es saku, tas ir dārgi, vai nu, kā piemērs. Kaut gan es apzinos, ka tā kaut kas maksā, vai ne?Nu tā, un es domāju, es vienkārši sapratu, ka tas, kā es dzīvoju, tas vienkārši nav pareizi. Ka ir jāmainās, ka nevar tā darīt vairāk.
ka es tā tanās īgumēju.Nu, es nezinu.Nu, jā.Mhm.Mhm.Un tad šī te apziņanu, par tām pārmaiņām,vai tu vari vēl ieskicēt skaidrībai, kā viņi varbūt, vai viņa ir kaut kā vēl saistīta ar tām lietām un atbrīvošanos, vai arī kā tu sagādā sev lietas ar kaut kādu to?Kā tas ar šo atdošanu, kā tas ir saistīts?Nu, jā, vai tā atdošana ir kaut kā saistīta ar to, ar tām pārmaiņām, nu, ar to lēmumu?Tas arī.Vai arī tas, kā tu izvēlies patērēt lietas, jā, vēl kaut kā?Patērēt lietas vienmēr esmu patērējusi, nu, es esmu it kā vāc, man liekas, es esmu nopirkusi un vācējusi, tāpēc, kair bijis maz.Man ir bijis maz naudas, nu, kopumāstudiju laikā man ir bijis maz.Jā.Un patiesībā es ļoti labi atceros, ka es pirms pārcelšos dzīvot jau, nu, gāju dzīvot viena, es jau laiku, kaut kādu pusgadu krāju, nu, nevis krāju, bet es pirku kaut kādas lietas, lai es varētu pārcelties, vienkārši padzīvot, es jau laiku iepriekš nopirku, lai es varētu uzsākt to dzīvi.Jā.Un es ļoti labi atceros, ka es pirku, kājas tur gāja, un tadman nebija laikam tik traki, bet es nezinu, kāpēc, man kaut kādā, nu, tajā laikā bija maksimāli pa vienu centīmukartupeļi.Es tādus pirku.Es nezinu, kāpēc, bet nu labi.Tāds, tāds paliek, es nezinu, kā, tā kaut kādāšobrīd domāju, okei, nu varbūtarī vienu centīmu tie makaroni maksāja.Nu,bet es taupīgs cilvēks.Gan jau taupīgs students, nevajadzētu tā gluži pirkt.Bet bija kā, man nebija daudz naudas, bet, nu, es nezinu, vai es nevarēju, vai tad vairāk, es nevarēju 20 atļauties?Gan jau, ka varēju.Bet, nu labi, es pirku tā.Tā ka, jā, nu,tas kopumā viss ir tādstā kā bērnībā jau.
tā kā bērnībā nebija.Pēc tam studiju laikā es mēģināju kaut kā, nu, krāt, nē, bet dzīvot taupīgi.Pēc tam vēlāk es mēģināju tā kā darīt visu iespējamo, lai, laiman vienmēr ir tā doma bijusi tāda, ka nu ir jāspēj izdzīvot.Tas laikam arī saistīts ar patstāvību, to, to vēlmi pēc patstāvības, nu, pilnībā būt neatkarīgi.Tāpēc, tāpēc, ka, lai nav tā, ka es šodien nestrādāju, un man tagad ir jā, jāraud un jāiet jebkurš darbs darīt.Jā.Tāpēc es vienmēr es tērēšu mazāk, lai es varu,es zinu, ka es varu kādu brīdi nestrādāt.Jā.Nu, tā kā, tas ir, tāpēc es saku, tas ir dārgi, ja, tā kā, vislabāk nolikšu malā kaut kādu naudu, lai man viņa ir priekšdienām.Tā.Mhm.Tas viss tā kā kopā.Es domāju, ka tas, tas nav, tāpēc arī es nevarēšu nekad pīpēt, es tur kaut ko tur daru tikai tāpēc, ka tas ir populāri, ja, jo tā ir tā, tā iekšējā apziņa,kaut kas augstāks, nevis, manuprāt, tas kaut kas augstāk, nevis tur tikai tāpēc, ka tas tagad ir skaisti un moderni, tā.Jā.Jā.Mhm.Bet, lai es teiktu, ka es tagad dzīvošu,vārīšu, nezinu, kumelīšutēju un skalošu seju, un tikai tāpēc, katas ir lētāk nekā, nu, tā gluži abstrahēties pilnīgi no visa, ja?Pateikt, ka nē, es tur vates,vates šitos te,nu, nepirkšu vati, lai seju ar toniku notīrītu, nu, tā gluži nē, tik traki nē.Mhm.Tas tā kā, nu, ir kaut kādam balansam jābūt.Jā.Bet vai ir kaut kas, teiksim, arī, nē, nu labi, ir kaut kāda tā mode, kaut kādas tendences, jo tomēr kaut kas ir, nu, es nezinu, nu, man šķiet, ka, nu, ir parādījies, ja, kaut kas tajos pēdējos, nu, tur kaut kādos tur, ja, gados, vai kaut kādā veidā tomēr tas ir?Jā, jā, nu, tas, tas parādījās, vai ne, tie ir kaut kādi seši, septiņi gadi, vai ne?Tā kā...Bet šinī gadījumā tas ir ļoti labi, jo principā, jo
00:45:37 / 01:04:41